curantur.lv Izvēlies būt vesels!
Vēstule meitai 18. dzimšanas dienā
Mana mīļā „Pučīte" un smaidīgā „Petit Coeur” (mazā sirsniņa – franču val.),
Šo vēstuli domās auklēju teju veselu gadu ar domu Tev to uzdāvināt tieši 18. dzimšanas dienā. Bet tagad, kad priekšā balta lapa un līdz Tavai pilngadībai vairs skaitītas dienas, vārdi aizmaldās domu un atmiņu labirintos un iesprūst starp klaviatūras taustiņiem. Jo prāts saprot, bet sirds atsakās ticēt, ka Tu, reiz mūsu mazā Čabatiņa, tūlīt, tūlīt būsi pieaugusi.
Un tomēr es mēģinu. Turot sirdī sažņaugtu viegli skumīgu prieku, ļauju pirkstiem lēnām slīdēt pār burtiem. Lai pateiktu dažas domas, ko gribētu, lai Tu spēj paņemt līdzi savā dzīvē.
Tu esi skaista
Skaista esi Tu, Tavs ķermenis un dvēsele.
Atceries to vienmēr. Es nezinu, kas ir tas negodīgais fenomens vai parādība, kas jaunām meitenēm aizmiglo acis tādā dīvaini selektīvā veidā, ļaujot apbrīnot citu meiteņu un sieviešu skaistumu, lai domās un sapņos uz to tiektos, bet tik rūpīgi un spītīgi traucējot ieraudzīt savējo. Un tad sevis skaistināšanas vārdā Tu pavadi pie spoguļa daudzas steidzīgā rīta minūtes, līdz no mēmā atspulga vari izspiest vismaz samierniecisku piekrišanu un atļauju iziet cilvēkos. Tad svarīgāk par to, kas apēsts simboliskajās brokastīs, ir, tas, kā Tu izskaties. Jo tas definē Tavu pašsajūtu dienai. Tu vēl domā, ka tieši pēc sejas un kopējā izskata Tevi vispirms vērtē cilvēki. Un droši vien tā arī ir, jo diemžēl pasaule ir nežēlīga - šodien būt vecam ir grēks un neatbilst skaistuma etalonam nav stilīgi.
Es pat nepamanīju, pa kuru laiku Tava kosmētikas kastīte produktu daudzuma un izvēles ziņā sāka pārsniegt manējo skaistumkopšanas arsenālu. Bet, zinot, ka, salīdzinot ar vidējo aritmētisko sieviešu kosmētikas maciņa saturu, es šai ziņā esmu pieticīgi dīvaina, tad Tava skaistuma pavairotāj-līdzekļu klāsts arī droši vien krietni atpaliek no Tavu draudzeņu smaržu un pūderu kārbiņu skaita. Bet, mīļā, lai kā Tu pūlētos, Tev neizdosies noslēpt Tavu dabisko skaistumu! Un es ticu, ka mūsu nedaudzās sarunas par šo tēmu Tev ir devušas labu pamatu sapratnei, ka viss, kas ir uz Tavas ādas, nokļūst Tavā organismā. Un vēlāk ietekmēs gan Tavu veselību, gan arī nākamo bērniņu veselību.
Man īpašs prieks, ka Tu rūpējies arī par
savu ķermeni, lai tas ir vingrs un spēcīgs. Rezultātu es redzu Tavā
skaistajā augumā un muskuļu reljefa aprisēs. Un beidzamajā laikā
tieši Tu izvelc uz pakustēšanos arī mani, un man tad ir tik forši
un jautri kopā taisīt mūsu „double squats” un "muciņas":)
Turpini tikpat labi rūpēties par sava ķermeņa veselību arī turpmāk,
biežāk atceroties, ka skaistumam ļoti svarīgs ir arī regulārs
miegs.
14. Pietura. Daudz laimes dzimšanas dienā!
Iepriekšējais ieraksts šeit - 13. Pietura. Mana slimība – mans skolotājs
Neilgu brīdi pāri pusnaktij es rakstu Tev vēstuli, mazā meitene, jo šodien mums svētki abām. Svētki, kurus ne Tev, ne man nekad nav bijusi vēlēšanās un patikas svinēt. Šodien sāp, kā parasti ap dzimšanas dienu, sasniedzot savu sāpju dziļumu brīdi pirms... Kad gribas, lai kalendārā nākamās dienas pēkšņi nebūtu. Un lai pati varētu izdzist reizē ar datumu. Un ne tāpēc, ka bailes vai panika palikt par vienu gadu vecākai. Bet tāpēc, ka baidos ieraudzīt... neko. Baidos ieraudzīt, ka neesmu svarīga, neesmu nozīmīga, ka mani var aizmirst, ka es varu būt problēma tikai tāpēc, ka man ir dzimšanas diena.
13. Pietura. Mana slimība – mans skolotājs
Attēls no William G. Crook grāmatas "The Yeast Connection Handbook"
Ko Tu neteiksi, un vajag arī sagadīties – tieši 13. Pietura šim
ierakstam...
Ilgi nevarēju izlemt, kurā no Curantur sadaļām lai lieku šo rakstu – tikpat labi tas varētu būt Depresijas tēmas caurvīts, tikpat labi iederētos Gripas nodaļā... Tomēr nolemju šo stāstu pievienot Ceļš uz Prieku Pieturām, un tas nekas, ka šoreiz tas nebūs Urrā stāsts, Ego fanfarām skanot (lai gan – bez Ego pieminēšanas arī šeit neiztiksim). Jo kas to teicis, ka Ceļš uz Prieku ir viens vienīgs Prieks? Lielās atklāsmes nereti atnāk tieši grūtajos brīžos. Un es ticu, ka arī tās var mani tuvināt Priekam un Veselībai. Un ar veselību šoreiz domāju to visplašāko nozīmi, kas ietver arī emocionālo veselību. Jo stāsts būtībā ir par to, kā mana fiziski sliktā veselība atgādināja, kādā bedrē esmu ar savu emocionālo veselību.
Stāsts nebūt nav vieglais. Jo man jāatzīstas savā sakāvē. Un es sev situ uz pleca par drosmi Tev to uzticēt. Ticot, ka to nepavērsīsi pret mani.
12. Pietura. Pastāvēs, kas pārvērtīsies (Rainis, „Zelta zirgs”, 1909)
Un īstais pārsteigums vēl bija priekšā - jo vairāk vēroju sava Ego paslēpes, jo vairāk sapratu, ka man patiesi Ego piemīt. Un kad pavisam „brutāli godīgi”, kā Ugunsskolas Laura saka, parunāju ar sevi, man nākas atzīt, ka, jā, manī ir godkāre, jā, es alkstu atzinības, jā, man ir svarīgi, ka mani novērtē. Bet neskatoties uz to, ka Ego fakta atzinums pašai bija pozitīvs, ieslēdzās aizvainojums par to, ka cilvēki man atļaujas to norādīt.
Jo vai tad godkāre ir kas slikts, un vai tad es esmu vienīgā uz zemes, kas alkst panākumu un to novērtējuma? Un vai tad vispār Ego ir kas slikts? Un kāpēc citiem var būt, bet man ne? Un kāpēc tiem ar lielo Ego veicas, tātad Dievs uzskata, ka tas ir atbilstoši visiem kosmosa likumiem, un palīdz bruģēt ceļu uz panākumiem? Ko tad cilvēki no manis grib? Kāpēc tieši mans maziņais nabaga Ego citiem traucē?
11. Pietura. Ego spēles brīvā dabā
Tagad varu pasmaidīt par sevi toreiz –
burvīgajās Augusta nogales dienās Ugunsskolas Sievietes Spēka un Pārvērtību
Piedzīvojumā - un pirmajām vārajām Ego atklāsmēm. Un šīs
pārdomas varbūt tā arī būtu norimušas laikā, apbirušas aizmirstības
putekļiem. Bet, diemžēl (par laimi to saukšu vēlāk) mans svaigi
uzmodinātais Ego i nedomāja aizmirsties, kur nu vēl apbirt
putekļiem...
Tā pagājušonakt izdomāju, ka šitās dubultspēles starp mani un manu Ego daļu dikti atgādina paralēlās realitātes sajūtu, ko ik pa laikam izdzīvoju, ieejot FaceBook. Kamēr es spiežu vien uz savu profilu un tuvo draugu virtuālajiem vēstījumiem, tikmēr man liekas, ka es atrodos savā drošajā, ierobežotajā pasaulē. Kur ir forši, bet dažbrīd – mazliet paredzami. Un tikai manu draugu vai paziņu aktivitātes jau nākamajā aizsniedzamības lokā – kādas citas lapas, raksta vai bildes atzīmēšana vai komentēšana – man pēkšņi atver acis un atgādina, ka, wow, tur taču ir neaptverama pasaule, daudz tālāka par mani, kurā ir citi cilvēki, citi Patīk un Dalies, tātad citi viedokļi un domas, un notikumi.
10. Pietura. Mana Ego Ugunskristības
Pagājis kāds krietns laiciņš, kopš Tevi atstāju savā stāstā, ļaujot Tev domāt, ka kopš
tās dienas viss manā dzīvē ritējis rožaini vien. Īstenībā
ir daudz kas noticis pa šo laiku, un tas viss – cilvēki, notikumi,
situācijas, domas un vārdi – ir mani veidojuši, mainījuši un
slīpējuši. Un šis process jau notiek ikvienam no mums, tas,
visticamāk, nebeigsies, kamēr vien elposim. Un tas ir tik forši,
skaisti, dažreiz sāpīgi, bet tik ļoti dzīvi apliecinoši. Jo
nemainoties tikai miroņi un akmeņi, un arī tam īsti nevaru
piekrist.
Un tā vienā bezmēness naktī es sevi uzrauju no miegu tik un tā nenesošā spilvena, lai dalītos ar Tevi savā ceļa turpinājumā. Savā ceļā uz prieku un uz priekšu. Jo gribu būt godīga pret Tevi, manu lasītāj, ko varbūt nedaudz esmu pieradinājusi. Lai Tu nelolotu ilūzijas, ka visa mana dzīves sapratne un darbs ar sevi beidzās iepriekšējā rakstā ar toreiz tik optimistisko Es esmu. Tas viss līdz šim – tikai puķītes. Bet odziņas vēl nāks... ai, kā nāks.
9. Pietura. Iedvesma un Prieks
Nevaru nepieminēt arī citas nometnes skolotājas, kas dalījās ar savu pieredzi, un katra citādi, bet mūs visas iedvesmoja. Sievišķības paraugstunda, vizuāls un juteklisks baudījums bija Mandalu deju skolotājas Evitas Ružas nodarbība. Evita mums demonstrēja, manuprāt, pašu sievišķīgāko deju, kas būtībā ir Meditācija dejā, kas ļauj sajust, sabalansēt visas čakras, vairot sievišķo enerģiju, vairot mīlestību pašām pret sevi, audzēt sevī jutekliskumu, sapludināt kopā sievišķo enerģiju gan fiziskā, gan emocionālā līmenī. Pie šī es noteikti vēlētos atgriezties, ņemot vērā manu iedzimto mīlestību uz deju vispār.
8. Pietura. Atslēgas vārds „Brīvība”
Noslēdzošais vakara rituāls pie uguns kopā ar Lauru mums deva vēl vienu iespēju sevis transformācijai. Un šis mazais solītis bija saistīts ar lielo vārdu, ko saku par sevi – Pārdzimšanu. Es neatceros, kā sauca tehniku, bet kāda meitene pat minēja tās nosaukumu, tātad šis ir psihologiem (?) labi zināms process darbam ar cilvēkiem.
Uzdevums ietvēra vispirms savas problēmas noformulēšanu, lai pēc tam to apvērstu par 180 grādiem un iedomātos sevi situācijā, kad šīs problēmas vairs nav. Un tad ieklausīšanos savās sajūtās. Un tad iedomāšanos, kur mūs šī sajūta aizved tālāk jeb kas būtu tas, ko mēs vēlētos vēl. Un atkal iejušanos tajā vēlamajā situācijā, it kā mēs jau tur būtu un mums būtu piepildītas mūsu ilgas. Un atkal fokusēšanās uz sajūtām tad. Un šādā veidā mēs varam iet, cik tālu sniedzas mūsu vēlmes, un iedomāties un sajusties jau tajās esam.
7. Pietura. „Laimīga sieviete - Labāka pasaule”
Mani ļoti priecēja, ka vairums sieviešu, kas piedalījās nometnē, bija meitenes ap/zem 30 gadu vecuma. Un es ticu, ka viņas savos Laimes meklējumos progresēs ātrāk nekā es. Kā nākamā mūsu skolotāja Laura teica – „Laimīga sieviete - Labāka pasaule”. Tāpēc es patiesi priecājos, ka mūsu kopējais ceļš uz laimīgu pasauli ritinās arvien ātrāk un ātrāk.
Un tā esam nonākuši pie spēcīgākajām nodarbībām nometnes dienās. Laura Dennler no Ugunsskolas mūs vedināja cauri dziļiem procesiem sevis izzināšanā. Viena no tehnikām ietvēra saraksta veidošanu par katru ķermeņa daļu, kas mums pašām nepatīk. Sākumā ātri pārskrienot domās visam augumam no galvas līdz kājām, likās, tā īsti varu piesieties tikai kājām – ne tik slaidas, zilām vēnām, celulīts, lai... Bet, atverot kritisko prātu (tik viegli!), sāku piesieties arī saviem matiem, nagiem, acīm, gurniem, zobiem, krūtīm un tad jau teju visām sarakstā uzskaitītajām ķermeņa daļām. Ar vienu aci vēroju, cik sirsnīgi visas meitenes raksta, kas nu kurai pie sevis nepatīk.
6. Pietura. Mana nabaga saulīte
Kā teicu, vienā brīdī es pārdegu sevis meklējumos, paguru un biju spiesta ieturēt pauzi, jo sapratu, ka, pat ja pār mani gāztos visas cilvēces gudrība vienlaicīgi, arī tas diez vai man spētu palīdzēt. Beigās es sajutu - jo vairāk lasu, jo vairāk es pašiznīcinos. Lai gan pati biju tik ilgi tiekusies pēc atbildēm un risinājuma, brīdī, kad man kāds tiešā tekstā rādīja ar pirkstu uz manām kļūdām un ko tik es visu neesmu darījusi pareizi, tā cilvēciskā daba un mana vārā pašlepnuma druskas lika man noslēgties visiem padomiem. Un es neapzināti iekopu tādu nelielu skepticisma un cinisma devu (par ko zinu tikai es), varbūt sevi cenšoties pasargāt no sāpinošās apziņas, ka es patiesi neesmu lietas tik ilgi sapratusi. Nu, cik ilgi viens cilvēks var ņemties? Kāpēc tikai man kaut kas būtisks dzīvē nepielec, un kam vēl jānotiek, lai tas mainītos uz labu?
5. Pietura. „Pasaki man - KĀ, un es to izdarīšu!”
Kad izmisums bija galīgs, saucu kosmosā: „Pasaki man - KĀ, un es to izdarīšu!” Joprojām man nebija atbildes. Padomu jau gana daudz, bet, pat izlasot Ineses grāmatās vai žurnālos daudzos praktiskos padomus, KĀ sākt mainīt savu dzīvi, es turpat uz vietas vien paliku. Jo es nezināju, un vēl šobrīd nezinu, KĀ tas ir mīlēt sevi... Jo lielāko dzīves daļu esmu sevi pazaudējusi citu cilvēku atspulgos - katrās attiecībās, vai tās būtu kolēģu attiecības darbā, vai attiecības ģimenē, ar radiem vai draugiem vai pat nejaušiem cilvēkiem - esmu pielāgojusies, spēlējusi pretim, vienmēr domājot, ka otra cilvēka vajadzības svarīgākas par manējām. Ka es jau varu pagaidīt, cerot, ka beigās skumjo Ēzelīti arī kāds pamanīs.
4. Pietura. Vainas sajūta un Izmisums
Vissmagākie ir brīži, kad ar veselo saprātu saproti, ka viss ir labi, visa pietiek – vīrs, skaisti un veseli bērni, arī vecākiem vēl spēks un enerģija darboties, ir darbs un lieliski kolēģi, hobijs, kas aizrauj, sadzīves problēmu nav, veselība visiem ģimenē laba – un sūdzēties par dzīvi būtu grēks, tomēr kaut kur dziļi muguras smadzenēs mīt sajūta, ka nekas nav labi, kam lielākais pierādījums ir prieka un enerģijas trūkums ikdienā. Un tas smagums, kas neatstājas. Un tad sevi turpinu šaustīt, ka es grēkoju, jo man nav tiesību tā justies, jo, salīdzinot ar daudzām sievietēm, varu justies priviliģēta. Jo, jā man ir dzīvē daudz dots, tai pat laikā jāatzīst, ka pašreizējo dzīves kvalitāti sasniegt palīdzējusi arī mana neatlaidība, enerģija, nervu šūnas un daudz kas cits, ko zinām tikai mēs ģimenē.
3. Pietura. Laimes barjera
Kaut kad ap 35 laiku vai pat agrāk es sev domās vizualizēju savu laimīgo dzīvi. Iedomājos, ka manā dzīves nogrieznī kaut kur man priekšā ir barjera, tieši tāda, kā vilciena pārbrauktuvei (šlagbaums, ja gribi). Un ka es ar katru dienu, katru izlasīto grāmatu, katru pieredzi, pamazām tuvojos šai robežšķirtnei, aiz kuras tad sāksies mana Laimīgā dzīve. Tagad smaidu, ka es pat nepapūlējos iedomāties savu Laimīgo dzīvi aiz šīs barjeras, bet vairāk fokusējos uz to, kas man traucē nokļūt tur, kur labi, pat sarkani baltas svītras uz barjeras redzēju. Un plāns bija, ka es pamazām (lēnāk nekā man gribētos, bet tomēr) svarīgajai dzīves robežšķirtnei tuvojos.
2. Pietura. Piedošana
Brīžiem sajūtos, it kā vilktu smagu dzīves vezumu, kur tieši man par visu ir Jā-padomā, un visvairāk par bērniem, vīru, ģimeni, līdzcilvēkiem. Pati sevi atstājot beidzamajā vietā, vienmēr nebeidzot klusi cerēt, ka gan arī par mani kāds iedomāsies. Un, ai cik man mīļš ir Ēzelīša I-ā teiciens: „Visi jau nevar, visiem jau nepienākas.” Bet es jau nesaku, ka man pašai ar šādu dzīves sajūtu ir bijis viegli. Un vēl grūtāk ir bijis maniem mīļajiem cilvēkiem ap mani. Tāpēc divtik motivēta es esmu mēģinājusi atbilstoši vecumam un briedumam meklēt savas atbildes. Jautājot – kas ir tas, ko es nesaprotu, kas ir tas, kas man ir paslīdējis garām, kāpēc manai dzīvei ir smaguma nevis prieka izjūta?
1. Pietura. Iespējamie ceļi
„Ir svarīgi nonākt kontaktā ar sevi pašu, nevis tikai reaģēt uz ārpasauli. Jo, lai reaģētu uz ārpasauli, kājām jābūt stingri uz zemes un pašam jāizjūt savs centrs”, saka Vaira Vīķe Freiberga žurnāla Una 2014. gada Augusta numurā. Un tas tik ļoti sasaucas ar visu, kas ar mani šobrīd notiek un par ko gribu ar Tevi dalīties.
Šoreiz vēlos Tev pastāstīt par kaut ko ļoti personisku. Sauc to kā gribi – izaugsmi, ceļu pie sevis, sapratni par to, kā lietas notiek dzīvē, sevis izzināšanu. Tie visi būs tikai vārdi jeb mums visiem saprotamu simbolu valodā apzīmēts process, kas tā īsti vārdos nemaz nav izstāstāms. Bet es mēģināšu. Jo ticu, ka mana pieredze var noderēt arī citiem cilvēkiem. Varbūt tieši Tev.