1. Kad mazāk ir vairāk

Domās jau sen Tev rakstu šo vēstuli. Un īstenībā - tehnoloģisko brīnumu laikmetā es sapņoju par pašrakstītāju, kas varētu pa tiešo piefiksēt uz papīra vai datorā manā galvā notiekošo. Jo, nereti, līdz es tieku līdz brīdim un datoram, sakāmais jau padzisis citu domu labirintos. Bet nekas, te es beidzot esmu arī Skaistuma sadaļā. Un pati par sevi smaidu, jo patiesībā – man liekas, es esmu pēdējā, kas kādu var mācīt skaistumkopšanas ziņā. Un pašlaik sajūtos tieši tāpat kā Recepšu nodaļā. Kā amatieris.

Man pat gribas teikt, ja Tev šobrīd ir skaisti lakoti nagi, pedikirētas pēdiņas un jau zināms Tava kosmetologa ikmēneša apmeklējuma nākamais datums, vari droši tālāk nelasīt. Jo skolā pie Tevis ir jāiet man. Bet tām pārējām mums, kas tikai mācāmies, lai tiek šīs manas pārdomas. Jo mana attieksme pret sava skaistuma kopšanu ir dēvējama par pieticīgu. No piemēriem sapratīsi, kāpēc.

Žurnālos mēdz būt lappuses, kurās sievietes rāda un stāsta par savu kosmētiku. Es vienmēr tad apbrīnoju gan dažādu kosmētikas brendu, gan produktu daudzveidību, gan katras sievietes spēcīgo pārliecību, ka tobrīd tieši šis ir VIŅAS skaistuma izcēlājs. Atzīšos, retu reizi esmu pat pierakstījusi to vai citu kosmētikas produktu un vēlāk meklējusi veikalos. Lai vienmēr secinātu, ka tas nav MANS. Un tad es aizdomājos, cik laika, enerģijas un naudas šīs skaistās un koptās sievietes iztērē, lai atrastu SAVU dienas krēmu, nakts krēmu, bāzes krēmu, pūderkrēmu, kompakto un birstošo pūderi, attīrošos pieniņus, tonikus, vismaz 3 dažādas smaržas visādiem dzīves gadījumiem, lūpu krāsas katram tērpam plus pieskaņotas nagu lakas, utt. utjpr. Man noreibst galva, šo visu uzskaitot vien. Un ko tad, ja piemeklētais produkts tomēr neizrādās īstais? Tad jāpēta tālāk. Un, laikam ejot, arī sievietes ādas prasības mainās, tātad atkal jauni brīnumlīdzekļi meklējami...

Es šo spēju - tik ļoti par sevi rūpēties - varu tikai apbrīnot, un īstenībā - gribētu iemācīties. Jo saprotu, ka laikam neesmu diez ko sievišķīga, ja to visu foršo ņemšanos redzu kā darbu, un īstenībā man žēl tērēt laiku šādiem it kā sīkumiem. Un mana iepirkšanās visbiežāk ir spontāna vai galējas nepieciešamības vadīta. Bet mierinājumam sev saku, ka viss, ko Tev gribu pastāstīt un ko Tu izlasīsi tālāk, ir veids, kā es rūpējos par sevi. Tikai citādi.

Ja apsoli nesmieties un nevīpsnāt, uzticēšu Tev sava kosmētikas maciņa saturu. Tātad manā kosmētikas klāstā šobrīd ir vesels 1 dienas krēms (Florame), 1 nakts krēms (Organic Rose Otto), 1 smaržas (Hugo Boss), 1 kompaktais  pūderis (Lancome), 1 tuša (Maybelline), pāris Drogās pirktu acu kontūrzīmuļu (manā skatījumā brendam nav nozīmes) zaļganos toņos (dievinu tos, kam galā asināmais, es jau sen to biju pelnījusi - jo līdz šim uzturēt acu zīmuli pienācīgā lietojamības pakāpē man bija problēma), 2 lūpu spīdumi, no kuriem 1 draudzenes gatavots un mīļi man iedāvināts (Paldies, Vija), otrs – beidzot Biotēkā iegādāts (Dr. Hauschka), jo līdz šim izlīdzējos ar lētajiem.

Līdz Ekoloģiskajai kosmētikai es izaugu (gan finansiāli, gan filozofiski) salīdzinoši nesen. Līdz tam es kampaņveidīgi  (t.i., Lielā ķēriena akciju laikā) iepirkos Drogās. Un tālāk par L'Oreal vai Dzintara krēmiem nebiju ļāvusi sev uzsapņot. Taču apmēram kopš 42 gadu vecuma esmu sev pateikusi - "Es jau sen to esmu pelnījusi" - un nomainīju savas kosmētikas veikalu - tagad iepērkos Biotēkā. Retāk, bet tik un tā.

Manas 15-gadīgās meitas kosmētikas klāsts krietni pārsniedz manējo. Un viņa teju ik pārdienas atšaudās no maniem komentāriem par smaržu mākoni, kas viņu pavada, aizsoļojot uz skolu. Pat ja viņai cenšos pirkt lētākos Biotēkas krēmiņus (tie bieži ir ar lielu atlaidi, kad tuvojas derīguma termiņa beigas), Body Shop ir meitas sapņu  veikals, neskatoties uz to, ka ieejot tajā, man parasti aizcērtas elpa. Bet atpakaļ pie manis, jo par mani šoreiz stāsts.

Un bieži ar mani ir tā - kad beidzot, beidzot savā lēnajā tempā esmu atradusi sava lūpu spīduma vai matu krāsas toni, tā gudra mārketinga vadīta kosmētikas industrija ir nolēmusi tieši šo manu toni vairs neražot vai mainīt visu produktu līniju utml. Un pēc pāris izmisīgiem skrējieniem pa veikaliem cerībā paspēt iegādāties kādu vēl aizķērušos, tieši manu produktu - man drīz šai idejai jāatmet ar roku (jo ir daudz interesantāku lietu, ko dzīvē darīt) un jāsāk savi īstā toņa meklējumi no jauna. Tad domāju, ka vai nu es esmu pārāk konservatīva vai pasaule ir pārāk mainīga... 

Kompaktos vaigu toņus (vai kā tos pareizi sauc) un acu ēnas neesmu daudz lietojusi, un šobrīd pat tas minimums, kas man bijis, no mana maciņa pamazām vien pārceļojis uz meitas valstību. Bet ar prieku redzu, ka arī viņai tie vairāk stāv mierinājumam nekā izkrāso viņas jauno, skaisto seju.

Lūpu krāsas neprotu lietot, man derdzas redzēt lūpu krāsu nospiedums uz baltām kafijas tasītēm, bet ne jau tāpēc. Es domāju, ka lūpu krāsa ir jāprot nēsāt, tāpat kā garie dāmu cimdi vai cepure. Ir jāprot to nenolaizīt, īstajā brīdī atsvaidzināt vai piepūderēt. Un kā tad padzert kafiju, lai nepaliktu tie vulgārie lūpu nospiedumi, pēc kuru toņa var vēlāk atšifrēt, kura tasīte manējā... Kaut kā liekas, ka man ir daudz interesantākas lietas par ko domāt ikdienā tā vietā, lai uztrauktos, vai  lūpu krāsa nav uz maniem zobiem pēc katra mana smaida. Ar lielu mīlestību uz sarkano krāsu (un manā garderobē patiesi ir daudz spilgti sarkanas krāsas tērpu) reiz nopirku Dior koši sarkanu lūpu krāsu. Pa dārgo, vai ne. Un tā pēc pāris reižu lietošanas tā man mētājās pa plauktiem, līdz to nobāzu nost no acīm, lai nav man kā pārmetums katru dienu.

Smaržas lietoju reti - reizi pāris mēnešos, kad bez  smaržām būt ir nepieklājīgi, bet pat savā minimālismā esmu konservatīva un pieturos pie Hugo Boss līnijas, lai cik tas liktos nesavietojami ar manu brīžam haotisko būtību. Un es nesaprotu sievietes (īstenībā apskaužu par viņu sievišķību), kas žurnālos dalās ar savām n-tajām smaržām atkarībā no dienas laika vai gadalaika, vai noskaņojuma.

Tāpat dezodoranti. Nu jau labu laiku, ja dzīvoju pa mājām, dezodorantu nelietoju vispār. Ja kur jāiet, dažreiz atceros, un arī tas ir Biotēkā pirkts, tātad nesatur Alumīniju. Un šitais ir kaut kas, ko vēlos likt Tev pie krūts (oj, sirds). Ja nevēlies iedzīvoties audzējā (lai neteiktu - krūts vēzī), izmet savu perspirantu, dezodorantu vai kā nu to Tev sauc, ja uz etiķetes izlasi, ka sastāvā ir Alumīnijs jebkādā veidā.

Un zobu pasta mūsmājās bez Fluora. Nevaru saprast, vai tas uz skaistumu vai veselību vairāk attiecas:) Uzzini vairāk te.

Pavisam sen pirku savu beidzamo matu lakas baloniņu. Tātad matu laku nelietoju. Šobrīd man mierinājumam vannas istabā stāv putas matu ieveidošanai, kad tie nedaudz jāsavāc vismaz pieklājīgi. Bet arī tad - prāta dziļumā stāv doma izpētīt putu sastāvu, tikai nekādi netieku līdz tam, jo varbūt baidos, ka smalkajos burtos apslēptais putu ķīmiskais (bet kā gan citādi) saturs man paģērēs spriedumu arī šo vairs mājās nenest. Un ja tā padomā, vai nav lieliska ražotāju doma to visu sarakstīt tik smalkiem burtiem, ka man jāpārgriež acis vai jālūko pēc palielināmā stikla, to visu gribot izlasīt. Un tā es neizlasu... 

Šorīt mazgājot zemenes bērniem uz skolu, kastītē atradu skaisti pieliktu zīmīti ar tekstu vairākās valodās, kas slavina zemeņu izcilo kvalitāti, kā arī ieteikumiem, kā ogas glabājamas un kā tās vislabāk garšos. Un, zini, burti bija pavisam normāli. Jo ražotājs un pārdevējs gribēja, lai es jau veikalā spēju izlasīt, cik šitās zemes labas, un tāpēc lai nopērku tieši Nīderlandē audzētās. Un tad es šo domu pārnesu uz kosmētiku... 

Ja manām matu putām būtu tikai dabiskas sastāvdaļas, tas būtu milzu burtiem salikts visās iespējamās vietās uz flakoniņa, lai es to ieraugu, un tāpēc starp daudzajiem veikalā paņemu tieši šo. Bet smalkie, nesalasāmie burti vedina domāt, ka labāk tos neatšifrēt un labāk šo produktu nelietot. Jo tajā ir kas slēpjams. Un tikai Eiropas vai citas regulas piespiež ražotājam formāli uzlikt sastāva informāciju, lai skaitās, lai var tirgot, lai var paņemt Tavu naudu. Tava veselība nav viņu prioritāte. Bet pat smalkiem burtiem Tu nevari apmānīt savu ķermeni, jo katra Tava organisma šūna iesūks visu kārbiņā vai flakoniņā paslēpto vielu buķeti. Oj, aizrunājos... Un matu putas jau nav tas spēcīgākais piemērs.

Vēl, kamēr runāju par laku, tātad kaut ko gaisā (matos) pūšamu, atcerējos, ka vēlos Tev pateikt, ka savās mājās vispār nepērku neko, kas ir gaisā izpūšams (aerosola veidā). Jā, varbūt smaržas ir vienīgais. Tas jo īpaši svarīgi attiecībā uz sadzīves ķīmiju - gaisa atsvaidzinātāji, virtuves plīts tīrītāji, logu mazgāšanas šķīdumi utt. Jo visu, ko izsmidzini, Tu ieelpo plaušās (ja vien nelieto gāzmasku). Un jo labāk, smalkāk izsmidzini, jo vairāk ķīmisko vielu Tu savam organismam, piegādā. Atceries šo, ja Tev mājās zīdainis, bērni, kas bieži slimo, klepo vai pat dzīvo ar astmas diagnozi. Bet sadzīves ķīmija mūsu ikdienā - tas droši vien būs cita raksta temats...

Bet nu atpakaļ pie kosmētikas. Reiz iepirku BB krēmu (L'Oreal), pāris reizes uzliku uz kādas pumpas, cerot, ka tā paliks neredzama. Tā man stāv tas krēms. Tagad meita to lieto biežāk nekā es. Un pat sen kosmētikas salonā pirktais Dior tonālais krēms stāv, būs jāmet laukā. Jo es vienmēr ievēroju - ja sieviete, rūpīgi uzlikusi tonālo krēmu pa visu seju, īpaši ap acīm, lai taču krunciņas noslēptu, mana vēl labā redze saka, ka viņa izdara sev lāča pakalpojumu – jo tieši tās krēmu kārtas un vēl pūderis pa virsu kopā tieši vēl vairāk izceļ katru viņas sīko krunciņu acu zonā, noteikti padarot sievieti vecāku. Līdz CC un DD (tādi ir?) krēmiem vēl neesmu izaugusi un laikam negribu.

Nagu lakas beidzamā laikā mācos nelietot. Jā, man mājās ir vairākas, arī spilgti sarkanos toņos. Un man patīk, kā izskatās mani nedaudz sakoptie un nolakotie nagi. Un ik pa laikam es to izdaru. Bet galvenais iemesls tam ir - mani nagi ir ļoti trausli un viegli slāņojas. Un tāpēc es tos nolakoju, radot sev iluzoru sajūtu, ka tie ir stiprāki. Un ir jau. Tikai veselāki mani nagi nez kāpēc tādā veidā nepaliek. Un šobrīd esmu nolēmusi kādu laiku ļaut nagiem atpūsties. Un neelpojošā lakas slāņa vietā regulāri palietot Silica 12X homeopātiskos graudiņus un zivju eļļu, kas reizē stiprinās un pabaros gan nagus, gan ādu.

Saules aizsargkrēmus ķermenim vasarā nelietoju jau vairākus gadus. Ne sev, ne bērniem. Jo es zinu,  ka to sastāvā esošie saules filtri nodara manam organismam vairāk ļaunuma nekā saules stari. Jo saules stari nav ļauni, savukārt aizsargkrēms satur kancerogēnas vielas. Bet tā kā man  uz sejas pavisam viegli veidojas pigmenta pleķi, tad pāris gadu garumā nevaru un nevaru izlietot Biotēkā pirktu John Masters Organics aizsargkrēmu ar cinka oksīdu ZnO un titāna oksīdu. Bet mierinājumam tas man ir. Un dažreiz atceros.

Ķermeņa krēmus lietoju reti, starp citu, tas bija mans pirmais pirkums Biotēkā (un vēl tagad atceros to foršo lidojuma sajūtu, ka esmu ko īpašu atļāvusies sev). Tikai žēl, ka tas krēms ar Rozes  koka rūgteno aromātu vairs nav pieejams šī auga aizsargātības dēļ. Nesen atklāju Šī (Shea) sviestu, bet manas bundžiņas drīz pazūd meitas istabā uz neatgriešanos.

Retu reizi es saņemos kosmētikas salona apmeklējumam, un pēc tam sajūtos labi, ka esmu ļāvusi manas foršās kosmētiķes rokām par sevi parūpēties. Bet melošu, ja teikšu, ka pēc pāris dienām vēl redzu efektu, lai ko būtu solījis procedūras nosaukums (ilgstošs jaunas ādas efekts utml.). Salīdzinoši nesen es devos eksperimentēt ar sevi, pēc tam, kad žurnālā izlasīju par Agneses Zeltiņas mīļāko skaistuma procedūru. Tagad pat tās sarežģīto nosaukumu neatceros, bet kosmētikas salona mājas lapā to nevaru vairs atrast, jo aizmaldos starp daudzajiem skaistumu un jaunību sološajiem procedūru nosaukumiem.

Bet stāsts tāds. Es arī cerēju būt tikpat skaista kā Agnese Zeltiņa:) un devos skaistuma meklējumos. Salonā man ar tādiem kā vakuuma uzpirksteņiem meistare darbojās pa manu seju. Mans sāpju slieksnis ir visnotaļ augsts, bet es melotu, ja teiktu, ka nesāpēja. Mana āda tika staipīta ar vakuumu un tai pat laikā dziļi uzsildīta. Ticu, ka šai skaistuma iegūšanas metodei ir gan savs teorētiskais pamatojums, gan pētījumi par tās efektivitāti.  Bet jau uz galda guļot un ciešot sāpes skaistuma vārdā, man radās aizdomas, ka te pēc gludākas sejas  vairs neatgriezīšos. Promejot, mani mierināja, ka zilumu nebūšot, vien viegls sārtums sejā. Un ka man vajagot daudzas (neatceros tagad, cik man ieteica 6 vai 8, vai pat vairāk) tādas procedūras, lai rezultāts būtu noturīgs. Parēķināju, cik naudiņas tāda noturība man izmaksātu, un sapratu, ka šī dārgā procedūra  noteikti neietilps manu skaistuma noslēpumu sarakstā. Jo, ja man sarauktu pieri jāstrādā, lai nopelnītu naudu, ko pēc tam tērēt, lai šo pašu pieri iztaisnotu, tad labāk es sēžu vannā ar savu mālu putru uz sejas. Un man nesāp.

Nedomā, es te nebūt nemudinu pret skaistuma procedūrām un kosmētikas salonu apmeklējumiem. Es jau pa retam arī aizeju. Jo saka, ka vajag.  Un šovasar pie kosmetologa pirmo reizi aizvedu savu 15-gadīgo meitu. Gadus atpakaļ, kad biju vēl sava salona un savas kosmētiķes meklējumos, tad mani vienmēr tracināja, kad man jautāja, kādu kosmētiku mājās lietoju. Jo neko vairāk par Dzintars, Nivea vai L'Oreal produktiem toreiz nosaukt nevarēju, un tas man lika sajusties vismaz slikti. 

Tagad es zinu, ka vairāk labuma manai sejai dod pietiekami daudz izdzerta ūdens ikdienā, veselīgs ēdiens, labs un pietiekami ilgs miegs, kā arī labas domas. Un teorētiski zinu, ka daudz svaiga gaisa un tīkamas fiziskās aktivitātes būtu jāierindo skaistumkopšanas līdzekļu augšgalā. Bet praktiski man pašai ar šiem beidzamajiem iet pagrūti, tāpēc šai ziņā meklēsim iedvesmu kopā no tiem un tām, kam tas ir dzīvesveids.

Te klausies un uzzini, kāpēc es domāju un dzīvoju tieši tā.

Raksta turpinājumu lasi šeit