Anēmijai pa pēdām

Lasi iepriekšējo rakstu Kas tā tāda - Anēmija?

Vai Anēmijai ir kāda saistība ar Depresiju - tāds ir viens no manas dzīves lielajiem jautājumiem.  

Tagad, kad pēc iepriekšējā raksta labāk saprotam, kas ir Anēmija un kādi tās iemesli, vēlos Tev pastāstīt par savu pieredzi, sadzīvojot ar Anēmiju, par to, kas palīdzēja un kas nemaz. Bet zāļu dzeršana nekad nav bijis mans pašmērķis. Man vienmēr ir bijis svarīgi saprast – KĀPĒC. Un šodien man uz šo Kāpēc ir atbilde. Pirms Tev stāstu par savu gadsimta atklājumu nākamajā rakstā, tagad sīkāk par visiem mazajiem ceļa ķieģelīšiem, kas mani līdz tam atveda.

Noslēdzošā šī stāsta daļa būs par manu gājienu pēc patiesības uz Rīgas Hematoloģijas centru, kur naivi cerēju, ka Kāds man iedos gatavu atbildi gan manam nespēkam, gan depresīvajiem stāvokļiem. Ai, kā es kļūdījos, tā cerēdama, un savu vilšanos jau ieskicēju rakstā Parunāsim par depresiju jeb kāds sakars depresijai, hemoglobīnam un draugiem.

Bet pirms manas vizītes Hematoloģijas centrā vēl bija vairāki gadu desmiti ar Anēmiju. Un tāpēc par visu no sākuma.

Cīsiņi kabatās

Kādā vecumā man jau bija Anēmijas problēma, es neatceros. Taču viens no bērnības spiedogiem manā apziņā ir, ka vienmēr biju bāls bērns. Starp citu, tas saglabājies līdz pat šim brīdim, jo pat pēc kārtīgas izkustēšanās svaigā gaisā, mani vaigi ļoti reti iegūst sārtu nokrāsu. Cita stīga, kas vijās cauri maniem bērnības gadiem, ir gaļas ēšana jeb drīzāk neēšana. Mamma vienmēr ar mani cīnījās (visādām metodēm), lai piedabūtu mani ēst gaļu. Līdz epizodēm, kad es vēmu no treknās gaļas un vistas ādas sajūtas mutē, vai pamanījos noslēpt nīstamos gabaliņus vai nu turpat virtuvē aiz ledusskapja vai vēl vieglāk – savās kabatās. Vēl ilgi pēc tam plašākā ģimenē cirkulēja stāsts par manu mānīšanos, un, ciemojoties pie māsīcām, tante manas kabatas uzmanīja jo moži. Viņa nezināja, ka, meitenei no laukiem cīsiņi bija lielākais Rīgas gardums, un man ne prātā nenāca tos slēpt kabatās. Tāpēc vēl jo vairāk sāpēja māsīcas apmelojums par it kā noslēptajiem cīsiņiem...

No šī visa saprotu, ka mamma zināja par problēmu, vai varbūt viņai ārsts bija norādījis. Tētis mani lutināja un vienmēr ļāva plēst slānīšus no liesās cūkgaļas vai liellopa gaļas. Bērnībā bija epizode slimnīcā, ko atceros visai miglaini, un, tai, visticamāk, nebija saistības ar mazasinību. Pamatskolas gados mācījos sanatorijas tipa skolā, un viena no tā laika traumām bija epizodiska zivju eļļas dzeršana, iespējams, mana nespēka dēļ. Tāpat reiz atceros, ka turpat sanatorijā akūtas slimības laikā nakts vidū pie manas gultas pēkšņi atradās daktere un māsiņa, jo man tad trūka gaisa un bija grūti elpot. Es nezinu, vai toreiz man deva kādus dzelzs preparātus. Hematogens bija mans atļautais našķis, ko toreiz gan dabūju reti, toties tas ir mans kārums joprojām. Tagad ar bērniem aptiekāres radinām to dēvēt mūsu valodā - par Veselīgo šokolādi.

Mandeles un šokolāde

Vidusskolas laikā manu biežo angīnu dēļ (tātad imunitāte bija visai zema) vienā brīdī LORs nolēma izgriezt mandeles. Un atceros, ka operācija bija jāatliek, jo Hemoglobīns bija ekstrēmi zems. Liekas, ka tā bija pirmā reize, kad man sāka špricēt dzelzs preparātus, kas izrotāja manu pēcpusi tumši violetos toņos uz ilgu laiku. Pasākums, acīmredzot, bija sekmīgs, jo pēc kāda laika man mandeles tomēr izgrieza. Un iedomājies, manu emocionālo traumu – uz operāciju man bija jāierodas dienā, kad mana klase devās ekskursijā uz šokolādes Meku - fabriku Laima! Lai pēc tam, kad pāris dienas pēc operācijas es varēju knapi norīt šķidro un zilgano slimnīcas putru, mana klasesbiedrene aizgūtnēm stāstītu, kā viņiem gājis šokolādes valstībā, kā pilnas kabatas varējuši piebāzt ar deformētām šokolādes tāfelītēm, par pārējo nemaz nerunājot. Jā, arī šī epizode ir viena no manas bērnības traumām:) To īpaši labi var saprast tie, kas pazīst mani un manu mīlestību uz šokolādi.

Cita trauma no vidusskolas bija slēpošanas stundas, kur trases beigās no slodzes slēpošanas laikā es mutē varēju burtiski sajust asins garšu. Kopā ar milzu aizvainojumu, kāpēc tieši man kā jau tā lēnākajam slēpotājam, distancē teju 30 reizes bija jānokāpj no trases, lai palaistu garām pēc uzvarām skrienošos, par mani daudz ātrākos klases biedrus. Un sanāca tā, ka kādā ceturksnī vienīgais trijnieks liecībā man bija fizkultūrā (jaunajiem lasītājiem paskaidroju - tā vecos laikos sauca sporta stundas). Tagad, pēc daudziem gadiem atskatoties uz šo faktu, saprotu, ka tam bija sakars ar manu objektīvo fizisko nespēku.

Hemoglobīns un Grūtniecības

Nākamā reize, kas man atgādināja par Anēmijas problēmu, bija pirmā grūtniecība. Gan jau ka es dzēru kādas ārsta ieteiktās Dzelzs preparātu tabletes, manuprāt, ar visai švakiem rezultātiem. Jo pašās grūtniecības beigās papildus tam man bija jāiet uz Pļavnieku jauno Veselības centru/poliklīniku dzert skābekļa kokteiļus. Tie bija visai garšīgi – ar skābekli uzputota ābolu sula, bet nedomāju, ka tas būtiski palīdzēja vairot skābekļa daudzumu manās asinīs.

Līdz otrajai grūtniecībai pēc 6 gadiem pārliecība par hroniski zemajiem Hemoglobīna (Hb) un Dzelzs (Fe) rādītājiem jau sāka nostiprināties manā apziņā. Bet to vēl ilgi nesalikšu kopā ar nespēju ātri paskriet, ātro nogurumu, kā arī emocionāli grūtajiem periodiem. Un, protams, vizītes pie ģimenes ārstes bieži beidzās ar Fe (III) hidroksīda (Ferrum Lek), Fe (III) sulfāta (Ferromax) vai labākajā gadījumā Fe (II) fumarāta ripu dzeršanas ieteikumu. To, ka šie preparāti  rada aizcietējumus, to zinu. Vai tie spēj būtiski izmainīt Fe daudzumu asinīs, es šaubos. Tagad es arī zinu, kāpēc - jo šādu preparātu uzsūkšanās spēja organismā ir ļoti zema (mazāka par 10%). Katrā ziņā šāda terapija (dzelzs preparātu lietošana vismaz 3 mēnešu garumā) varbūt ir neliels, īslaicīgs ielāps nopietnai problēmai, kas pēc būtības risināma citādi. Un par to vari lasīt nākamajā rakstā Depresijas iemesli. 2. Dzelzs deficīta anēmija.

To, ka epizodiska Fe ripu lietošana nedeva cerētos rezultātus, apstiprina fakts, ka līdz trešā bērniņa dzimšanai atkal pēc 6 gadiem es vēl vismaz vienu reizi staigāju zilu dibenu, tagad neatceros, kurā tieši brīdī. Paliekot stāvoklī ar jaunāko bērnu, mani vairs pat neizbrīnīja pazeminātie Hb un Fe rādītāji, jo es to jau zināju un paredzēju vēl lielāku to kritumu grūtniecības dēļ. Šoreiz plānojām mājdzemdības, un mājdzemdību vecmāte zināja ieteikt arī dabiskus Fe preparātus. Tos dzēru pudelēm vien, apziņa, ka tie no upeņu sulas, padarīja šādu sīrupu dzeršanu vismaz patīkamāku.

Lielais šoks bija brīdī, kad Īrijā, kur tolaik dzīvojām, vecmāte paziņoja, ka Hb un Fe ir par zemu, lai varētu dzemdēt mājās. Par to, kā mums tomēr izdevās skaistas mājdzemdības, stāstīšu citā reizē sadaļā SIEVIETĒM / Dzemdības. Vien tagad piemetināšu, ka gan trešā grūtniecība, gan dzemdības, gan mazuļa barošana līdz 2 gadu vecumam patiesi izsmēla manas jau tā knapi esošā fiziskā spēka rezerves. Visiem spēkiem centos neielaist savā apziņā domas par pēcdzemdību depresiju, kas īstenībā vieglā formā man bija vismaz pusgadu, kamēr aizgāju strādāt, un tad jau auklēties ar savām sajūtām un emocijām laika neatlika.

Toreiz homeopāte Īrijā izstāstīja par Spatone produktu, kas ir ar dzelzi bagāts minerālūdens un nodrošinot 40% Fe absorbciju organismā, nedodot ierastos blakusefektus (aizcietējumus). Arī šo pamēģināju, bet šobrīd vairs nevaru atcerēties ilgstošu uzlabojumu toreiz, skaidrs ir viens, ka paliekošs efekts nav bijis arī šim labajam Fe avotam. Bet šodien es tablešu vietā noteikti lietotu Spatone kā dabisku dzelzs avotu.

Izmisums un atbilžu meklējumi

Un, mazulim paaugoties un esot atpakaļ Latvijā, es ļoti stingri nolēmu beidzot atrast cēloni manai mazasinībai – kam manās domās jau bija tieša saistība ar manu nespēku un aizvien biežāk uzglūnošo depresiju. To apstiprināja arī jau pirms vairākiem gadiem bērnu veselības dēļ uzsāktā sadarbība ar homeopāti, kura fiksi vien mani bez aplinkiem nosēdināja fakta priekšā, paziņojot savu šokējošo „diagnozi” – ka mazasinība ir nevēlēšanās dzīvot. Un es pat nevarēju nevienam atzīties, cik ļoti viņai bija taisnība, jo to sajūtu es zināju jau daudzus gadus.

Un, turpinot Homeopātijas ceļu arī savas veselības sakārtošanai (līdz Homeopātijas studēšanai man tad vēl bija jāaug vairāki gadi), es nereti atļāvos fantazēt – kas ir pirmais – fizioloģiska Fe nepietiekamība man rada nogurumu un depresiju vai tomēr emocionālais diskomforts nospiež organisma Dzelzs un Hemoglobīna rādītājus uz leju. Vienādi vai otrādi, es jutos bez spēka un bez prieka.

Viens no maniem trakajiem eksperimentiem patiesības noskaidrošanas vārdā (kas ir pirmais - vista vai ola) bija atteikšanās no gaļas veselu 6 mēnešu garumā. Ar domu rast atbildi uz manu svarīgo jautājumu - vai manas labās emocijas spēs uzkurbulēt dzelzs rādītājus līdz normai? Kad visbeidzot ieraudzīju savas analīzes, kur Fe un Ferritīns bija tuvu nullei (attiecīgi, 2.4 un 2.7, pie kam Ferritīna augšējā robeža toreiz analīžu veidlapā bija 250 vienības, tātad mans rādītājs 100! reizes zemāks par normu!) sapratu, ka šādi jokoties ar sevi nedrīkstu. Un bija vien pamazām jāatzīst sev, ka prieka klātesamība manā dzīvē vēl nenodrošina asins sastāva uzlabošanos un optimālu organisma fizioloģiju. Toties sliktie asinsainas parametri var būt manas grūtsirdības iemesls. Šo atziņu man sagremot bija ļoti sāpīgi.

Līdz tam jau biju lasījusi par Anēmiju internetā, zināju, ka veģetāra diēta nav manai veselībai piemērotākais dzīvesveids. Tagad, pēc sava neveiksmīgā eksperimenta, es ar dubultu apņēmību mācījos baudīt veselīgo steiku dažādās to gatavības pakāpēs. 

Un īstenībā tagad, skatoties uz saviem katastrofāli zemajiem asins analīžu rādītājiem, kas visās pozīcijās un no vairākiem rakursiem uzrāda acīm redzamo patiesību par manu hronisko mazasinību, es nespēju saprast, kā toreiz ārsti necēla trauksmi, uztraucoties par manu veselības stāvokli. Atceros, ka reiz es mānījos un dakteres iedotajā analīžu veidlapā pati klāt atzīmēju Ferritīnu kā nosakāmo parametru (šito triku es Tev neesmu teikusi, labi?). Jo ģimenes ārstei bija jātaupa kvotas, viņu neinteresēja mans brīžam pat pašnāvnieciskais noskaņojums. Tikai pēc vairāku gadu katastrofālām asins analīzēm man izdevās ģimenes ārsti pierunāt iedot man nosūtījumu uz Hematoloģijas centru. 

Bet vēl trakāk ir, ka arī es pati īpaši nesatraucos, nu vismaz sistemātiski ne. Jo diemžēl, toreiz nesapratu ne pusi no tā, ko tagad. Nu jau labu laiku arī rozā brilles par medicīnu man ir nokritušas. Tagad es zinu arī to, ka vairums ārstu gan toreiz, gan tagad neskata cilvēka simptomus, analīzes, visu stāstu un pašu cilvēku kopsakarībā. Jo to gluži vienkārši neparedz mūsdienu medicīnas modelis... Bet pie tā, ka joprojām peros ap/par Anēmijas tēmu, es varu vainot tikai savu toreizējo nezināšanu, varbūt slinkumu, varbūt nespēju iedziļināties. 

Un tā es dzīvoju, un tagad man arī jābrīnās, ka esmu spējusi darīt lielas lietas, it kā par spīti savai objektīvi sliktajai veselībai. Un man pašai patīk joks par sevi, sakot, ka Dievs mani šādi notur pie Zemes. Jo, neskatoties uz manu gaušanos šeit, cilvēki mani pazīst kā visai enerģisku būtni.

Pamazām mācoties par veidiem kā sev palīdzēt, epizodiski lietoju brīnumproduktus (tā es saucu Superfoods) Chlorella un Spirulina. Jau sāku apzināti piefiksēt šo preparātu lietošanu, lai, cerams, redzētu rezultātu nākamajās asins analīzēs. Kad pat šie ar Fe bagātie augu preparāti nedeva tik ļoti cerēto rezultātu, es visbeidzot ar savām asins analīzēm padusē nolēmu doties pēc palīdzības, skaidrojuma un atbildes uz Rīgas Hematoloģijas centru.

Pieredze Rīgas Hematoloģijas centrā (RHC)

Gribot ielikt šepat interneta saiti uz Rīgas Hematoloģijas centru Rīgas Austrumu Klīniskajā Universitātes slimnīcā, lai ar viena klikšķa uzspiedienu atrodi, par ko es runāju, pārsteigta secinu, ka savas mājas lapas RHC nemaz nav? Ja patiesi tā ir, liekas, es saprotu, kāpēc - nav jau vajadzības. Kamēr cilvēki sēdēs bezgalīgās rindās aiz ārsta kabineta durvīm, nevienam nav jēgas tērēt laiku, internetā aprakstot, cik Centrs labs.

Bet man, absolūti negribot nodarboties ar medicīnas iestādes anti-reklāmu, visai drīz nācās atdurties pret atziņu – centra nosaukums ir labs un daudzsološs, bet ārsti tajā strādā pēc ierastā, vecā protokola. Kad ierados pirmo reizi, 2011. gadā, ieraudzīju tantītes rindā ar numuriņiem rokās, veidojot veselas 2 rindas – pirmā pie ārsta, otrā – nodot asinis (vai otrādi). Ja atceros pareizi, analīžu rezultāti ir pieejami tai pat dienā visai ātri, kas ļauj ar cipariem rokās ierasties pie ārstes, un saņemt verdiktu. Kaut kā, pašai negribot, pamanījos starp šīm 2 vai pat 3 rindām iekļūt kādam bariņam tantīšu priekšā un tikt ātrāk pie dakteres, ko uzreiz atšifrēja reģistratūrā (pat nezinu, kā), jo tātad biju smagi pārkāpusi viņiem ierasto, stingro kārtību. Mani kaunināja kā skolasbērnu un draudēja ievietot manu kartiņu melnajā sarakstā. Bet, protams, tikai mans hiperjūtīgums liek šo epizodi joprojām atcerēties. Tā man sen būtu aizmirsusies, ja es būtu dabūjusi atbildi uz jautājumu, kāpēc vispār Centrā ierados.

Diemžēl, kad izklāju ārstei priekšā visas savas vecās analīzes kopā ar RHC noteiktajiem jaunajiem rādītājiem, neko vairāk par ārstes tekstiem, ka teju 40% sieviešu manā vecumā ir anēmija, es neuzzināju. Kad viņai dedzīgi paziņoju, ka Fe preparātus es nedzeršu, un ka beidzot vēlos saprast, kāpēc man ir šāda problēma visas dzīves garumā, ārste nolēma mani nosūtīt uz liesas Ultrasonoskopiju. Ierados RHC atkārtoti, kur atkal savu daļu pacietības un laika atstāju nākamajā gaidīšanas rindā - šoreiz jau tai pat ēkā esošajā Gastro Centrā. Visās rindās sēdēdama un cilvēkus vērodama sapratu, ka es ar saviem simptomiem nebūt neesmu unikāla. Kā arī to, ka tā pa dziļo manas asins problēmas pat te nevienu neinteresē. Un laiks, ko cilvēki pavada rindās, n-reizes pārsniedz laiku, kas mums atvēlēts ārsta vai speciālista kabinetā. Arī šīs skumjās emocijas un domas man sen būtu piemirsušās, ja man RHC speciālisti būtu palīdzējuši rast atbildi.

Ar liesu man viss bija kārtībā, un es tagad īsti neatceros, bet šķiet, ka daktere man pat nepiedāvāja kuņģa skatīšanu ar domu par B12 nepietiekamību (nu, jā, B12 man taču normā). Nebija arī tālāku jautājumu, ideju, hipotēžu. Mana beidzamā vizīte RHC (otrā, kad redzēju ārsti) rezultējās ar Fe injekciju recepti kabatā, šoreiz man ieteica advancētāku versiju – 1 vai 2 reizes mēnesī doties pie ģimenes ārstes māsiņas, kas man Fe preparātu pilinātu vēnā. Laikam atkal biju tik „smags” (vai tik stūrgalvīgs, un piedevām nepaklausīgs, piebilstu reģistratūras darbiniece) pacients, ka tabletītes vairs pat netika pieminētas. Neko daktere nerunāja arī par uzturu.

Jau tad, aizverot RHC durvis, es zināju, ka brīvuprāt atpakaļ šeit nenākšu un ka ieteikto dzelzi vēnās nepilināšu, jo tas manās domās toreiz likās kā dopings, kā mākslīga organisma uzpumpēšana kādam dzīves periodam. Es gribēju saprast, nevis aizmālēt simptomus. Saskumu - tātad mans organisms mani ir nodevis, jo pats netiek galā. Vai varbūt es esmu pievīlusi savu ķermeni, tik ilgi nespējot to atbalstīt. Vienādi vai otrādi, skaidrs ir viens - kaut kas riktīgi manī nav kārtībā, un arī ārstam-speciālistam Hematoloģijā nav ideju, kas īsti. 

Papildus šai smagajai atziņai tobrīd mans galvenais „ieguvums” bija liels izmisums. Jo nu man vairs nebija pat cerības, ka Kāds vai Kāda domās par manu veselību, palīdzēs man atrisināt manas dzīves lielo dilemmu. Varbūt es varēju būt uzstājīgāka, varbūt varēju neatlaisties tik ātri. Bet sistēma, kura man visu laiku lika sajusties kā n-tajai x-skrūvītei, man nelikās īpaši ieinteresēta iedziļināties manās problēmās, kamēr aiz durvīm gaida desmiti tantīšu.

Atbildība un atbildes

Un tā es turpinu savus meklējumus, vēl saglabājot vāru cerību. Mans beidzamais mēģinājums uzlabot Hemoglobīna un Fe rādītājus bija Latvijā izstrādāta (?) Ho-Fi skuju dzēriena dzeršana, ko bija ieteikusi mana draudzene, kas pati bija izcīnījusies ar mazasinību apslēptas iekšējās asiņošanas dēļ.

Laikam ejot uz priekšu, es turpinu lasīt, domāt, mācīties par veselību. Un jo vairāk es to daru, jo interesantāk man paliek. Un kopš nesena laika manī pat vairs nav rūgtuma par savu pieredzi Hematoloģijas centrā, jo tagad saprotu, ka pašreizējā veselības aprūpes sistēmā nemaz nevar citādi, kā vien pacientam atvēlēt 10 min laika un labāk viņu redzēt ejam nekā nākam. Toreiz tomēr biju pateicīga, ka uz RHC varēju doties ar ģimenes ārstes nosūtījumu, kas nozīmēja, ka vismaz daļu manu izdevumu maksāja valsts. Mazliet gan žēl, ka šie līdzekļi tika iztērēti formāli, neļaujot tiem sniegt reālu ieguldījumu manā veselībā. Es atstāju medicīnas sistēmu tai tikt galā ar savām problēmām, stipri ticot, ka ar laiku, lēnām viss mainīsies uz labu.

Bet es šobrīd atbildību par savu veselību (un savu bērnu veselību) pilnībā uzņemos pati. Un ar šādu pozīciju ir tik viegli. Jo nav vainīgo, nav to, kas nepalīdz, esmu tikai es pati ar visu savu laiku, prātu, resursiem un rīcībspēju. Un zini, ko? Šodien man ir atbilde mazasinībai. Un tikai tagad, kad rakstu šos vārdus, ieraugu un aizdomājos par vārdu Atbildība un Atbilde kopīgo sakni... 

Silvija ĀBELE, Lic ISH, CGP, MNHL, Dr Chem

  Lasi manu stāstu tālāk šeit

 Depresijas iemesli. 2. Dzelzs deficīta anēmija 

1 komentārs - Anēmijai pa pēdām

Komentēt