Mana dzemdību pieredze. Dublis N1

Man ļoti Tev gribas izstāstīt savu Mājdzemdību stāstu par trešā bērniņa dzimšanu. Bet vispilnīgāk to varēs saprast, ja zināsi, kā un kāpēc līdz domai par Mājdzemdībām nonācu. Un tāpēc man vispirms ir jāizstāsta par abu pirmo mazuļu nākšanu pasaulē. 

Un ļoti ceru, ka visi 3 manas pieredzes stāsti Tev kaut nedaudz noderēs - raisīs pārdomas, jautājumus, secinājumus, varbūt pat palīdzot izlemt par to, kādas Tu vēlies sava bērniņa radības.

Vēlme dzemdēt dabiski (un vispār, kas tas par terminu, it kā tas nebūtu pats par sevi saprotams, bet, redzi, dzīvojam laikā, kad diemžēl nav) man pirmo reizi droši vien radās jau pēc pirmā bērna dzemdībām. Lai gan man nav palikusi traumatiska pirmo dzemdību pieredze, varbūt tāpēc, ka man bija iespēja savu pirmo bērnu sagaidīt nevis Rīgas lielajās konveijertipa slimnīcās, bet atjaunotajā rajona slimnīcā Dobelē.

Kājām uz dzemdībām

Toreiz - tālajā 1992. gadā, savu pirmo bērnu biju pārstaigājusi teju 2 nedēļas, un ārstiem nebija divu domu, ka ir jāpalīdz  mazajam ātrāk ieraudzīt pasauli. Dobeles slimnīcā ierados kājām, vīram turoties elkonī un dzirdot kraukšķam plāno decembra ledu zem kurpēm (interesanti, ka atceros pat, kas man bija todien mugurā). Šķiet, tā bija otrdiena, slimnīcā vēl 2 dienas mani novēroja, līdz Ceturtdiena bija nolikta par mana pirmā bērniņa dzimšanas dienu. Dienai sākoties, ap plkst 7-8 dzemdības stimulēja (ar oksitocīnu?), pat neatceros, to dzēru vai to špricēja, vai tas tika ievadīts intravenozi, taču zinu, ka man nebija jāguļ ilgstoši uz vietas. Līdz plkst 13 daktere gaidīja manas kontrakcijas, kuras tā arī īsti nesākās. Mans sāpju slieksnis ir visai augsts, un iespējams, ka sāpes bija, bet uzskatīju tās par nenozīmīgām – daktere prašņāja un neticēja, kad ziņoju, ka kontrakciju joprojām nav. Plkst 14:30 ārste nolēma pārdurt augļapvalkus, un pēc 30 minūtēm viss sāka notikt pa īstam.

Pirmsdzemdību palātā bijām 3 dzemdētājas, un viena no nepatīkamākajām atmiņām ir iespēja (jeb Ne-izvēle) dzirdēt citas sievietes kliedzam uz dzemdību galda. Taču, lai gan ausis dzird apkārt notiekošo, ķermenis ir tik ļoti pārņemts ar dzemdību procesu, ka smadzenes īstenībā atsijā nenozīmīgās lietas, un pat citu sieviešu kliedzieni līdz apziņai kā šausmas vēstoši nenonāk.

Medicīna un sievietes ķermeņa gudrība

Es drīkstēju staigāt, un atceros, kā ar elkoņiem atspiedos pret sienu, cenšoties iestiept muguru, brīžos, kad sāpēja visvairāk. Un jau toreiz brīnījos, no kurienes tās zināšanas sievietei atnāk, - kā sev un līdz ar to arī mazulim palīdzēt. Tagad varu apstiprināt, jo pēc pirmajām dzemdībām klāt nākušas vēl divas dzemdību pieredzes, ka tas ir sievietes dabīgais instinkts - sievietes gēnos, katrā organisma šūnā ierakstītā dabas gudrība. Un, jo mierīgākos apstākļos sieviete dzemdē (ideālajā gadījumā – savās mājās), jo labāk viņa spēj saklausīt šo dabas balsi. Jo vairāk medikalizēts un sastresots ir viss process, jo sievietei ir grūtāk paļauties uz sevi, uz sava ķermeņa gudrību. Kā teica viena sieviete filmā „The Business of Being Born”: „Mans ķermenis ir gudrāks par manu prātu, bet es taču neesmu dumja!” Ar šiem vārdiem sieviete uzsvēra ķermeņa augsto inteliģences pakāpi, kuru medicīniskais dzemdību procesa protokols bieži ignorē...

Kontrakcijas pieņēmās spēkā, un daktere joprojām brīnījās, ka nevaimanāju no sāpēm, un ik  pa laikam pārbaudīja, vai dzemdes kakliņa atvēršanās vispār progresē. Ap 18:30 mani jau aizveda uz dzemdību zāli, sakot, ka pēc pusstundas mazais būs klāt, un plkst 19:15 gaismu ieraudzīja mans pirmais bērns. Jā, arī es (ar visu savu sāpju izturību) kliedzu brīdī, kad likās, ka audi ieplīst un ķermenim acumirklī cauri izšaujas spalga, griezīga sāpe. Tagad saprotu, ka tas bija galviņas iznākšanas brīdī, tagad saprotu, ka tāpēc, ka viss process norisa pārāk ātri un ka bija jāspiež, esot guļus uz muguras... Bet šo īso sāpju mirkli tūlīt aizmirst palīdzēja prieks par mazuli, par to, ka viss (vai gandrīz) garām un to, ka esmu to izdarījusi. Kādu mazu brīdi man uzlika slapjo un silto kunkulīti uz vēdera, pirms viņu aiznesa prom apkopt, un tad arī parūpējās par mani. Placentas piedzimšanu pat nejutu, pēc tam, liekas, ārste lika kādu nelielu iekšēju šuvi, bet to anestēzijas aizsegā pat nejutu.

Kad dzemdību zāles gaismas nodzisa, mani sasedza turpat uz galda, pirms tam uz vēdera uzliekot ledus maisus (to dara, lai apturētu, mazinātu iespējamo asiņošanu un veicinātu ātrāku dzemdes saraušanos), gulēju tumsā un no aukstuma trīcēju. Kad uz ratiņiem pārliktu mani jau veda uz palātu, atceros, ka nodomāju, ka tik traki jau nemaz nebija, un ka pēc laika šito pasākumu varētu atkārtot.

Kamēr es vēl tikai izdzīvoju kontrakcijas, vīrs un viņa ģimene telefona otrā galā jau trinās labu laiku, jo, saprotams, tajos laikos tēvi dzemdībās klāt nebija, jo tika uzskatīti par "briesmīgiem" infekcijas avotiem mazulim. Pat vēlāk vīram parādīt mazuli pa durvju šķirbu es varēju, tikai pārkāpjot slimnīcas iekšējās kārtības noteikumus. Un, jau esot uz dzemdību galda, dzirdu vēl vienu spalgu zvanu dzemdību nodaļas koridorī, kur līdzjutējiem mājās saka, ka drīz, jau drīz... Un pēc tam dzīvē vairākas reizes smaidot pieminēsim situāciju, kā vīrs, uzzinot, ka dēls piedzimis, priecīgs nometis klausuli, lai paziņotu tēvam par pirmā mazdēla ierašanos pasaulē. Un tikai pēc brīža zvanījis atkal, lai painteresētos, vai man pašai viss kārtībā...

Pēc dzemdībām kādā otrajā dienā mēs ar dēliņu varējām ievākties mazā individuālā istabiņā, kur daktere klusām jau runāja par to, ka varu barot mazuli, kad vien vēlos. Tas tiem laikiem bija gana drosmīgi, ņemot vērā vispārējās Spoka nostādnes bērnu barošanā un audzināšanā – mazuli barot strikti pēc grafika, ik pēc 3-4 stundām, un nekāda bieža rokās ņemšana, lai neizlaižas.

Epiziotomija - vai vajadzīga un kāpēc

Atceros, ka mans lielākais pārdzīvojums pēc dzemdībām, bija pirmo reizi aiziet uz tualeti, jo bija bailes, ka tur viss plīsīs, ja atļaušos spiest. Atminos arī, ka nodaļas nelielajā ēdnīcā pēc dzemdībām daudzas sievietes ēda, kājās stāvot – jo nespēja apsēsties pēc Epiziotomijas uzlikto šuvju dēļ. Es pati kaut kā uz pusgurna piesēdu, un pēc šī fakta secināju, ka arī man tika veikta Epiziotomija (un, visticamāk, tā griezīgā sāpe bija tieši no šīs manipulācijas), lai gan toreiz man neviens neuzskatīja par vajadzīgu kaut ko paskaidrot, ne arī es pati gribēju zināt. Tagad atmiņa mani pieviļ, cenšoties atcerēties, vai plūmju sulu pēc šīm dzemdībām ieteica ārste vai paši izdomājām, taču pēc šīs pieredzes uz otrajām dzemdībām man jau apzināti bija līdzi plūmju sulas pudeles, lai uz tualeti iešana pēc  tam būtu vieglāka:)

No šodienas pieredzes vērtējot, manas pirmās dzemdības nebija ideālas. Droši vien, ka būtu bijuši arī dabiski veidi, kā procesu iekustināt, lai nebūtu jāsauc palīgā medicīna ar saviem protokoliem – zālēm un instrumentiem. Tagad zinu, ka, iejaucoties dzemdību procesā, katra nākamā manipulācija uzprasās jau teju pati. Manā gadījumā tā bija divkārša dzemdību stimulācija, kas procesu padarīja ātrāku nekā daba to būtu gribējusi. Un toreiz klasiskā dzemdību poza guļus uz galda padarīja beidzamo milimetru atvēršanos grūtāku, ilgāku un sāpīgāku. Un spiešanās process, guļot uz galda, arī nav tik efektīvs, jo mazulim nākt pasaulē nepalīdz gravitācija. Un man domāt, saskaņā ar medicīnisko dzemdību protokolu ārstiem nav laika (nav ļauts?) ilgi gaidīt, līdz starpenes audi paši lēnām iestieptos, dodot ceļu mazulim. Tā vietā dakteris steidz bērniņam palīdzēt, paplašinot dzemdību ceļus ar skalpeli. 

Un varu tikai minēt, cik Epiziotomijas veikšana manā gadījumā bija medicīniski nepieciešama, cik dakteru nepacietības vadīta, lai tiktu ātrāk mājās. Tai pat minētajā filmā „The Business of Being Born” kāds ārsts saka, ka Ķeizargriezienu skaits vislielākais esot tieši ap 16 un 22, kas ir darba dienas beigu un nakts tuvuma laiks...

Ārsti veic Epiziotomiju, ja redz potenciālu audu plīsumu – iegriež, lai nepieļautu starpenes audu patvaļīgu ieplīšanu. Pēc gadiem uzzināšu, ka īstenībā Epiziotomiju veic arī citu iemeslu dēļ – sašūt taisnas, grieztas audu malas ir daudz vieglāk un ātrāk nekā pašu no sevis ieplīsušu audu nelīdzenās stērbeles. Tātad tā ir ērtāk ārstiem, jau atkal. Lai gan daba veidojusi mūsu audus tā, ka ātrāk aizdzīst tieši plēstas rētas, kad brūces malas ir nelīdzenas. Analoģijai iedomājies sagrieztu pirkstu – ar nazi vai kaut vai ar papīra aso malu. Ja kaut reizi esi šo pieredzējusi, tad zini, cik ilgi šāda rēta dzīst. Un pie vismazākā piesitiena, brūce atkal ir vaļā, asiņo, līdz lēnām aizvelkas no jauna, - jo savainojuma vietā audiem nav, aiz kā aizķerties pušuma pretējā malā, lai dzīšanu, saaugšanu padarītu ātrāku. Kurpretim saskrambāta, izplēsta brūce sadzīst daudz ātrāk tieši brūces malu nelīdzenuma dēļ.

Šis pats varētu notikt arī starpenes audu gadījumā – sadzītu daudz ātrāk, ja tiem ļautu ieplīst, cik nu attiecīgā bērna galviņa to paģērētu, bet dzīst pat vairākas nedēļas, ja tos iegriež, IT KĀ sievietei palīdzot. Šo sīko niansi es uzzināju un sapratu vēl tikai pēc otrajām dzemdībām, kad mēs ar vīru dabūjām pacīnīties Pret Epiziotomiju, varbūt dabiskas intuīcijas vadīti, bet drīzāk ar domu, lai mani atkal nesagraiza bez vajadzības. Un ar gandarījumu atceros brīdi, kad šo (starpenes iegriešanas patieso cēloni) izlasīju vai izdzirdēju, un, atpakaļ skatoties uz otrajām dzemdībām, sapratu, ka sievietes intuīcija darbojas izcili, pat ja viņa vēl nezin teorētisko pamatojumu – Kāpēc.

Bilance un secinājumi

Kad izrakstījāmies ar dēliņu no slimnīcas, atceros pavisam dīvaino sajūtu, kad vajadzēja vilkt mugurā tās pašas drēbes, ar kurām ierados. Un smieklīgi izskatījos līdz tam pierastajās paššūtajās grūtnieces biksēs ar ērtu gumiju un vietu lielajam puncim - jo punča saturs tad tagad man bija rokās:) Daktere vēlēja atkalredzēties pēc pāris gadiem, un es atvadījos, smaidot un neturot ļaunu prātu. Jo toreiz es nezināju, ka dzemdības var būt citādas. Un spēju izvēlēties, ko un kā es gribu, es iemantošu tikai daudzus gadus vēlāk. Toreiz Dobeles slimnīcā es pat nespēju aizrādīt savai istabas biedrenei, lai viņa nesmēķē manā klātbūtnē (vai vari iedomāties, toreiz grūtniece varēja smēķēt slimnīcā, slepus, bet tomēr!). Tagad man ir viedoklis, jā. Bet tas veidojies manis pašas pieredzē, kā arī uzkrājoties zināšanām gadu garumā...

Jā, manas pirmās dzemdības nebija ideālas, bet, kā teicu sākumā, man nepalika arī traumatiskas atmiņas. Jo viss notiekošais likās toreizējam laikam tikai atbilstoši (un brīžam pat drosmīgi), kā arī tam, kas es nezināju, kas un kā vispār notiks. Joprojām biju lepna, jo uzskatīju, ka bērniņu dzemdēju pati (un joprojām tā domāju) – ātri, bez anestēzijas un bez komplikācijām. Taču, sievietes ķermeņa gudrības diktētas, manī lēnām sāka raisīties pārdomas, ka var arī citādi. Un tad laiki sāka mainīties, un pieeja literatūrai, un vēlāk nāca klāt arī zināšanas par medikalizētajās (vai šis ir manis pašas izdomāts termins?) dzemdībās lietoto manipulāciju ietekmi uz mazuļa un sievietes fizisko un emocionālo veselību ilgtermiņā.

Un es sāku aizvien vairāk domāt par dabiskām, skaistām dzemdībām, kurās rēķinās ar sievietes vēlmēm un dod viņai laiku ļauties unikālajam radību procesam, jo tikai tad viņa spēj sajust, kas ir vislabāk viņai pašai un mazulim katrā dzemdību brīdī.  Apmēram tāds, es iedomājos, varētu būt katras bērnus gribošas sievietes sapnis. Mājdzemdības vel vairākus gadus man likās pārlieku drosmīgs lēmums, bet, ņemot vērā pirmo dzemdību pieredzi, es jau labi zināju, ko nevēlos un no kā gribētu izvairīties.

Taču 6 gadus vēlāk, otrajam bērniņam dzimstot Parīzes klīnikā, es vēl skaudrāk apjautu, ka teju vienīgais ceļš uz dabiskām dzemdībām bez medicīnas iejaukšanās, ir Mājdzemdības. Un, bez skumjām sirdī, varu apgalvot, ka otrā dzemdību pieredze mani tikai loģiski aizveda līdz Mājdzemdībām pēc nākamajiem 6 gadiem.

Lasi tālāk 

Mana dzemdību pieredze. Dublis N2 

Mans mājdzemdību stāsts. Dublis N3