curantur.lv Izvēlies būt vesels!
"Nenomira - viss kārtībā" ??? 1. daļa
Piezīme 25.01.2017. Kopš raksta publicēšanas brīža, SPKC mājas lapai mainīts dizains, un līdz ar to šajā rakstu sērijā norādītās SPKC saites nedarbosies un attēli vairs neatbilst šī brīža reālajai situācijai.
Šis raksts top kā pārdomas pēc LR1 programmas Ģimenes studija 2016. gada 16. marta raidījuma "Atteikšanās bērnus potēt pret kādu konkrētu saslimšanu. Kādas tam var būt sekas" noklausīšanās.
Raidījuma pieteikums: “Šobrīd noteiktais vakcinācijas kalendārs pasargā no 14 infekcijas slimībām. Tomēr pēdējos gados arvien vairāk vecāku atsakās bērnus potēt pret kādu konkrētu saslimšanu vai vispār nolemj atteikties no vakcinēšanas. Cik tas pamatoti un kādas sekas var būt šādai rīcībai, Ģimenes studijā analizē ārsti un infektologi. (...) Viesi studijā: Rīgas Stradiņa Universitātes asociētā profesore, Latvijas pediatru biedrības vadītāja Ilze Grope, ģimenes ārste-pediatre Gerda Lielause un Slimību profilakses un kontroles centra Epidemioloģijas departamenta direktors Jurijs Perevoščikovs.”
Vienā rakstā nebūt nespēšu pieminēt un izskatīt visus ar vakcināciju saistītos problēmjautājumus, taču, ja manas pārdomas raisīs Tev vēl vairāk jautājumus, tad mans laiks un enerģija, šim ierakstam topot, nebūs bijis tērēts velti. Lielā apjoma dēļ un lasīšanas ērtībai raksts sadalīts 3 daļās.
1. DAĻA
“Jo ir labākas viņa zināšanas, jo vairāk cilvēks vēlas vakcinēties”, - kļūdās profesore
“Vakcinācijas kalendārs pasargā mūsu bērnus no 14 infekcijas slimībām”, tik optimistiski iesākas saruna, kura iepriekš radio reklāmas rullīšos pieteikta kā raidījums, kurā runās par jaunajām tendencēm saistībā ar vakcināciju. Lai gan vārdu “tendences”, pie kura esam pieraduši modes pasaulē, liekas dīvaini izdzirdēt valkājam tik nopietnā sarunas pieteikumā kā veselība un, jo īpaši, vakcinācija, vienalga, vai "tendences" attiektos uz jaunajām vakcīnām vai vecāku vēlmi nevakcinēt bērnus. Raidījuma nosaukums “Atteikšanās bērnus potēt pret kādu konkrētu saslimšanu. Kādas tam var būt sekas” it kā solīja diskusiju.
Diemžēl aiz trīs nopietnu autoritāšu vakcīnu jautājumos pārliecinātajām mugurām nebija iespējams iespraukties atšķirīgam viedoklim - ne klātienē (jo uz sarunu nebija uzaicināts neviens citāda viedokļa paudējs), ne telefoniski, ne nolasītajos komentāros vai vēstulēs. Līdz ar to diskusija beidzās, tā arī nesākusies, un tāds jau nebija arī mērķis, acīmredzot. Mērķis bija parādīt, ka mūsu valstī ir viens pareizais viedoklis, kuram mums būs klausīt, vēlams nedomājot.
“Pasaules pieredze rāda, ka cilvēks atsakās no tā, no kā viņš baidās. Un parasti viņš baidās no tā, ko nezina. Jo ir labākas viņa zināšanas, jo vairāk cilvēks arī vēlas vakcinēties,” saka profesore Ilze Grope. Un tieši pēc šiem vārdiem manas ausis smaidot saspicējas un turpmāko klausos ar dubultu uzmanību.
Šie ārstes vārdi varētu šķist smieklīgi, ja nebūtu traģiski… Vairākos variantos raidījumā izskan doma, ka tie vecāki, kas izvēlas nevakcinēt savus bērnus, baidās no vakcīnām, jo nav informēti par slimību smagumu un attiecīgo vakcīnu ieguvumiem. Vai tiešām ārste domā, ka atbildīgi bērnu vecāki nelasa literatūru, kas, pateicoties internetam un grāmatām, ir plaši pieejama? Vai nav tā, ka no vakcīnām atsakās tieši tās ģimenes, kas ir izstudējušas literatūras kalnus, un bieži lēmums balstīts grūtā pieredzē ar vakcināciju vecākajiem bērniem?
Ārste ļoti pārliecināti pamanās sagriezt visu ar kājām gaisā, jo īstenībā viss ir tieši otrādi – tieši vecāki, kuri domā, lasa, meklē, kritiski vērtē vakcīnu nepieciešamību saviem bērniem, ir tie, kuri nebaidās un neļaujas iebiedēties, par spīti ārstu pastāvīgajam spiedienam bērnus vakcinēt. Un te nav runa par bailēm no vakcīnām, ir runa par atbildīgu iestāšanos par savu bērnu veselību. Tieši šie mazu bērnu vai pusaudžu meiteņu vecāki spēj ārstam arī pamatot savu izvēli savu bērnu nevakcinēt, un arvien vairāk dzirdu, ka šādi vecāki, paši izurbušies cauri literatūras kalniem, iesaka dakterim izlasīt attiecīgo grāmatu vai pat paši to uzdāvina savam ģimenes ārstam.
Tomēr lielais vairums vecāku joprojām neaizdomājas par vakcīnu riskiem, jautājumus neuzdod, bet akli paļaujas uz ārsta kompetenci, ticot, ka ārsta uzdevums ir ieteikt labāko viņu bērnam. Ja uzrodas kāds šaubīgāks vecāks, viņu ārsts var viegli pārliecināt, stāstot par briesmīgo slimību izpausmēm un neapstrīdamo vakcīnu efektivitāti.
"Ja nav sastapies ar slimību un nezina, kā tā izpaužas, cilvēks domā, ka tas ir nebūtiski, ka nevajag potēties. Ja ir informācija, izvēle ir pilnīgi cita," uzskata profesore Grope. Ir īpaša metode, ko vecāku iebiedēšanai izmanto ārsti (un par šo pieredzi viena no ārstēm tēlaini dalās arī raidījumā),- rādot šaušalīgas slimību izkropļotu bērnu fotogrāfijas, visbiežāk atrastas interneta neizsmeļamajās dzīlēs.
Reta būs tā sieviete, kura, iznēsājusi un piedzemdējusi savu bērniņu, varēs palikt vienaldzīga pret šāda satura vizuālu informāciju. Esmu redzējusi video, kur ASV vēl papildus bildēm auditorijā atskaņo, piemēram, mazuļa garā klepus lēkmi. Video tuvplānā redzam raudošas sievietes, kurām vairs nav šaubu par savu izvēli – vakcīna ir tātad labākais un vienīgais, kas var bērnu pasargāt no šādām mokām…
Un varam saprast no ārstes teiktā LR1 raidījumā, ka tieši šādu bilžu lekciju apmeklēšana, viņasprāt, ir tā ”izglītība” jeb “zināšana”, kas palīdz māmiņām un tētiem nebaidīties (?) un priecīgi vakcinēt savus mazuļus. Es šādu pieeju sauktu nevis par izglītošanu vai informācijas sniegšanu, bet par emocionālo teroru.
Jaunais ārstu arguments vakcinēties – bēgļi
Pavisam nesen ārstu “argumentu” arsenālā parādījies jauns iebiedēšanas instruments – bēgļi. Ka viņi atnesīšot slimības, ka tāpēc mums jāvakcinējas vēl raitāk. “Jo pietiks ar vienu slimnieku, lai sāktos epidēmija”, raidījumā saka viena no ārstēm. “Pagājušā gadā reģistrēti 50 poliomielīta gadījumi Pakistānā un Afganistānā… Tur ir nemiers, karš… Bēgļi var atnest šīs slimības uz Eiropu. Kamēr pasaulē paliks kaut viens slimnieks ar poliomielītu”, apgalvo arī Jurijs Perevoščikovs, “tikmēr nevar dzīvot droši un nevakcinēties”.
Liekas pavisam dīvaini, ka speciālists vakcinācijas jautājumos salīdzina Latvijas situāciju ar Afganistānu, kur gan sadzīves apstākļi, gan cilvēku ikdiena kara apstākļos (stress par elementāru izdzīvošanu, dzeramā ūdens nepietiekamība, tualešu neesamība, higiēnas ievērošanas grūtības, nepietiekama pārtika, novājināta imunitāte u.t.t.) patiesi rada fonu slimību izplatībai. Taču aiz bailēm, ka kara postītajā zemē cilvēki slimo, mums Latvijā pret poliomielītu ir jāvakcinē savi zīdaiņi? Sīrijā un Ukrainā arī karo, vai tāpēc mums būtu visiem jābruņojas?
Bailes un iebiedēšana ir visbiežāk lietotie ieroči ārstu rokās, lai, baidot cilvēkus ar slimībām, tai skaitā, mazu bērnu vecākus, pārliecinātu viņus vakcinēties. Ja citi - loģiski un pamatoti - argumenti nenostrādā (vai to nav), tad tiek likta lietā klaja un rupja baiļu iedzīšana mazu bērnu vecākos, ko, ņemot vērā viņu emocionāli trauslo situāciju, nav grūti izdarīt.
Un, ja pašu mājās slimība vairs nav aktuāla, tad baidīsimies no 50 poliomielīta slimniekiem Pakistānā. Aizmirstot piebilst, ka pat vakcīna negarantē pilnīgu aizsardzību pret slimībām. Bez tam, visbiežāk ārsti informē tikai par vakcīnas “ieguvumiem”, noklusējot to riskus. Kā dzirdējām raidījumā, un lasīsi tālāk rakstā, ārste nezina, kādi ir konkrētās vakcīnas iespējamie veselības sarežģījumi, tātad viņa par tiem nevar pastāstīt arī pacientiem.
Te komentēšu ar virusoloģes Gaļinas Petrovnas Červonskas vārdiem: “Ir tik daudz infekcijas slimību, pret kurām nav vakcīnas, un nekādas epidēmijas netiek izsludinātas. Pirmais jautājums, kas būtu jāuzdod - kāpēc tiek izziņotas tikai to infekcijas slimību epidēmijas, pret kurām ir vakcīnas? Jo tas ir izdevīgi tiem, kas šīs vakcīnas rada un kas šīs vakcīnas pārdod.”
“Vakcīna ir vienīgā lieta, kas var pasargāt no slimībām un arī no nāves,” apgalvo Latvijas pediatru biedrības vadītāja Ilze Grope, bet ziņas internetā par vakcīnu blaknēm esot dezinformācija. Vai tiešām? Atļaušos nepiekrist nevienam no šiem ārstes apgalvojumiem. Rodas iespaids, ka daktere nav lasījusi vakcīnām klāt pievienotās anotācijas. Jo tajās pats ražotājs uzrāda iespējamās komplikācijas pēc vakcinēšanas.
Un pasaulē ir tūkstošiem bērnu un pieaugušo, kam šīs blakusparādības nav tikai termins vakcīnas anotācijā, bet viņiem ar to jādzīvo, visbiežāk bez palīdzības, sapratnes un atbalsta no mediķu puses. Arī Latvijā. Vai tiešām vecākiem būtu lēmuma pieņemšanā jāpaļaujas tikai uz ārsti, kas apgalvo, ka nopietnu blakusefektu vakcīnām nav, bet tie veselības sarežģījumi, kas pēc vakcinācijas rodas, noteikti nav saistīti ar vakcīnu?
Un nē, vakcīnas noteikti NAV vienīgā lieta, kas var pasargāt no saslimšanas. Jo vairāk rūpēsimies par savas un bērnu Imunitātes stiprināšanu, jo grūtāk būs slimībai mūs pieveikt. Vīrusi un slimību ierosinātāji ir mums apkārt un pat dzīvo mūsu organismā pastāvīgi, bet, kamēr mēs rūpējamies par veselību, mūsu imunitāte parasti tiek ar tiem galā. Cilvēka mikrobioma pētījumi apstiprina, ka īstenībā cilvēka organismā ir 10 reizes vairāk baktēriju nekā mūsu pašu šūnu un ka tieši šī simbioze (draudzīgā kopā dzīvošana) ar vīrusiem, sēnēm, baktērijām un citiem mikroorganismiem palīdz abpusēji nodrošināt visas organisma vajadzīgās funkcijas un procesus. Zarnu traktā mītošās baktērijas ir galvenā un noteicošā fronte, kas veido mūsu imunitāti. Taču diemžēl tieši vakcīnas ir tās, kas bērna imunitāti sabojā, šo iekšējo dabisko un smalko organisma līdzsvaru izjaucot, un padara bērnu uzņēmīgāku gan pret infekcijas slimībām, gan veicina veselu plejādi citu saslimšanu. Ir neskaitāmu ģimeņu pieredze un nu jau arī pētījumi, kas rāda, ka nevakcinēti bērni ir veselāki par vakcinētajiem.
Stingumkrampji, poliomielīts, BCG, … – vai tiešām vajadzīgas vakcīnas Latvijā?
Latvijā turpina potēt arī pret slimībām, kas vairs pie mums nav izplatītas, kā, piemēram, stingumkrampji vai poliomielīts, to arī atzīst speciālisti Ģimenes studijas raidījumā.
Varam dzīvot bailēs no bēgļiem kā infekciju avotiem vai izvēlēties trīcēt baidoties no visām iespējamajām pasaules slimībām, taču ir labi un mierinoši zināt, ka ir dabiskas iespējas, kā gan mazināt saslimšanas iespējamību, gan palīdzēt sev vai bērnam saslimšanas gadījumā. Tieši šīs būtu tās zināšanas, kas mūs no bailēm par savu un savu bērnu veselību atbrīvotu. Diemžēl mūsu vakcinācijas speciālisti raidījumā par to nemin ne pušplēsta vārda, tā vietā par "izglītību" dēvējot šausminošu slimību bilžu skatīšanos.
Tā Dr Humphries lekcijā par stingumkrampjiem (Tetanus) stāsta, ka pat vakcinācija negarantē, ka ar šo slimību nekad nesaslimsim. Vakcinēts vai ne, ir prātīgi ievērot vispārējus un dabiskus aizsardzības līdzekļus, ja gadījies savainoties – laicīga parūpēšanos par brūcēm, lai tās neiekaist un neļauj iespējamajai infekcijai izplatīties, dabiska pārtika svarīga imunitātes uzturēšanai, C vitamīna lietošana lielās devās gan iekšēji, gan ādas apstrādei var apturēt infekcijas izplatīšanos. Ārste lekcijā min, ka stingumkrampju prevencijai pareiza brūču apstrāde ir daudz efektīvāka par vakcināciju.
Tikmēr mūsu ārstes Ilze Grope un Gerda Lielause raidījumā slavē Latvijā esošo vakcinācijas kalendāru kā vienu no labākajiem pasaulē (?). Tomēr, salīdzinot ar citām valstīm, uzzinām, ka piemēram, Japānā jau kopš 1993. gada nelieto MMR vakcīnu, jo nav izslēdzama tās saistība ar autismu. BCG vakcīna pret tuberkulozi nekad nav tikusi lietota ne ASV, ne daudzās Eiropas valstīs. BCG pārtraukušas lietot kopumā 23 valstis (dati uz 2011. gadu):
- Zviedrija – 1975
- Spānija – 1981
- Vācija 1998
- Itālija - 2001
- Apvienotā Karaliste – 2005
- Francija – 2007
- Norvēģija – 2009
- Tikko atteikusies Īrija
Te apskatāma lieliska interaktīva pasaules karte, kurā var aplūkot informāciju par BCG vakcīnu dažādās valstīs (kad tā sākta lietot, kad pārtraukta, kādā vecumā bērni tiek vakcinēti, utt.) kopā ar tuberkulozes gadījumu skaitu attiecīgajā valstī. Ja papētīsi skaitļus, ievērosi, ka tieši tajās valstīs, kur vakcinācija VĒL tiek veikta (tai skaitā Latvijā), ir vislielākais ar tuberkulozi saslimušo skaits.
Krievijā, kur vakcinācija inerces pēc notiek non-stopā kā vēl no Padomju laikiem, tuberkulozes slimnieku skaits nevis krīt, bet pieaug. Bieži tās jau ir rezistentas slimības formas. Tas aizvien vairāk vedina domāt, ka tieši vakcinētie cilvēki ir tie, kas slimību izplata. Tā uzskata arī krievu imunoloģe un virusoloģe Gaļina Červonska. Pretēji tam, ko cenšas iegalvot masu mediji, ne viens vien slimības uzliesmojums notiek tieši vakcinēto cilvēku vidū, pat reģionos, kur vakcinēti 95% cilvēku un kur tātad būtu jānostrādā kolektīvajai imunitātei.
Tā pavisam nesen varējām lasīt par masalu uzliesmojumu Kalifornijā/Disnejlendā, kura iemesls, visticamāk, ir tieši nesen vakcinētie bērni, jo dzīvais masalu vīruss no vakcinēto cilvēku organisma spēj izdalīties pat vairākus mēnešus pēc dzīvo vīrusu saturošas vakcīnas ievadīšanas. 2016. gada martā lasām arī par garā klepus uzliesmojumu Floridā tieši starp vakcinētajiem bērniem. Piemēram, te var lasīt labu apkopojumu par dažādu infekcijas slimību epidēmijām tieši vakcinēto populāciju vidū.
Pat Pasaules Veselības Organizācija atzīst, ka, piemēram, tieši poliomielīta vakcīna var būt par iemeslu slimības izplatībai. Un ka eksistē pasīvā imunizācija - vakcinētie cilvēki izdala vidē vakcīnas sastāvā esošo vīrusu. Kamēr pasaulē pētījumi apstiprina, ka poliomielīts izplatās, tieši pateicoties vakcīnai, mūs Latvijā turpina aģitēt potēties, un ja bailes "parastās" nelīdz, tad ārsti cer, ka varbūt bailes no slimajiem bēgļiem nostrādās?
Pat 99% vakcinācijas aptvere negarantē, ka slimība vairs nav aktuāla, kā lasām šeit par MMR vakcīnu un saslimšanu ar masalu, cūciņu un vējbaku infekcijām. Kur ir risinājums - vakcinēt vēl vairāk, vēl biežāk, grūtnieces? Vai varbūt labākais lēmums būtu šādas neefektīvas vakcīnas pārtraukt izmantot? Redzot, kas pasaulē notiek ar infekcijas slimību uzliesmojumiem vakcinēto cilvēku vidū, jājautā, vai vakcīnas dod vairāk labumu sabiedrībai, it kā no slimībām pasargājot, vai nodara vairāk sliktu, slimības atkal izplatot?
Par to liek aizdomāties arī šī Tuberkulozes izplatības un BCG vakcīnas lietošanas pasaules karte.
Attēls no http://www.gideononline.com/2011/11/21/tuberculosis-reported-disease-trends-vs-bcg-vaccine-uptake/
Atgriežoties pie tuberkulozes vakcīnas diskusijas, - lasot materiālus, uzzinu, ka ASV nekad nav bijusi universāla BCG vakcinācijas programma, taču tuberkulozes slimnieku skaits katru gadu samazinās. Migrantu Amerikai vairāk kā vajag (to skaitu noteikti nevar salīdzināt ar pārsimtu bēgļu Latvijā), un tomēr šī valsts panikā nebaidās no tuberkulozes ne Āfrikā, ne Krievijā. Un saslimstība ar tuberkulozi tātad ir tik zema, ka pēc vakcīnas gluži vienkārši nav vajadzības.
Zinot, ka tuberkulozes izplatība ir lielā mērā saistīta ar sadzīves apstākļiem (lasi – nabadzību), kas ir šīs slimības veicinošais faktors, jājautā, vai Latvijas iedzīvotāju apstākļi un dzīvesveids, jau 12 gadus esot Eiropas Savienībā, tiešām ir tik slikti, ka mums vēl ir vajadzība potēt pret tuberkulozi katru jaundzimušo viņa pirmajās dzīves dienās. Mūsu kaimiņvalstī Zviedrijā BCG vakcīnu neizmanto jau 40 gadus. Kad no tās atteiksimies mēs?
Un šeit mēs pat vēl neesam sākuši runāt par BCG un citu vakcīnu riskiem un reāliem piemēriem pasaulē, kur mazuļi cietuši vai miruši pēc vakcīnu saņemšanas. Un Latvija šai ziņā diemžēl nav izņēmums. Nevis iebiedēšana ir šīs rakstu sērijas mērķis, bet to vakcīnu aspektu parādīšana, par kuriem, visticamāk, nerunās ģimenes ārsts. Tikai objektīva informācija par vakcīnu nepieciešamību, ieguvumiem, riskiem un arī alternatīvām iespējām savus mazuļus un sevi no slimībām pasargāt dod iespēju visus aspektus izsvērt un pieņemt rūpīgu lēmumu, kurš vistiešākajā veidā un visas dzīves garumā ietekmē veselību mums pašiem un mūsu bērniem.
Izvēlies būt vesels!
Rakstā varētu būt iesprukusi kāda doma no sarunām FaceBook domubiedru grupā. Par šo ieguldījumu un atbalstu - paldies.
Silvija Ābele, PhD
Homeopāte, CEASE terapeite, GAPS konsultante