Vai varam vainot tikai gēnus - pārdomas Pasaules Autisma dienā

2. aprīlis - Pasaules Autisma diena

Termins Ģenētika jebšu Gēni tiek bieži minēts saistībā ar visām slimībām, kas slēpjas zem GAPS (Gut and Psychology Syndrome) lietussarga. Mēs ik pa laikam varam redzēt rakstus žurnālos par to, ka atrasts tāds vai citāds gēns, kam varētu būt saistība ar autismu, šizofrēniju, ADHD/ADD, disleksiju, dispraksiju vai pat depresiju. Pētnieki strādā un cerēsim, ka ģenētiskais iemesls šīm slimībām patiesi tiks atrasts. Mūsdienu pasaulē ģenētika ir populārs vārds, jo teju pie katras veselības problēmas vaina tiek novelta uz gēniem.

Bet tagad padomā...

• Mēs piesārņojam ūdeni, ko paši dzeram

• Mēs piesārņojam pārtiku, ko ēdam

• Mēs piesārņojam gaisu, ko elpojam, ar rūpnieciskiem un kodolatkritumiem

• Mēs noplicinām zemi, tajā vairs nav minerālvielu un citu vajadzīgu savienojumu, un aizvietojam tos ar pesticīdiem, organofosfātiem, nezāļu indēm un daudzām citām ķīmiskām vielām, pēc tam mēs audzējam kultūras šajā augsnē, izaudzēto ēdam, paliekam slimi un pēc tam vainojam gēnus.

• Mēs ikdienas ēdam pārstrādātu pārtiku praktiski bez barības vielām organismam, bet pilnu ar  ķīmiskām vielām, kas ietekmē mūsu veselību, un kad mēs saslimstam, mēs vainojam gēnus.

• Mēs sabojājam savu un savu bērnu veselību ar antibiotikām, hormonu preparātiem, vakcīnām un pēc tam vainojam gēnus.

• Mēs ikdienā pārlieku daudz lietojam veselībai kaitīgas (arī kancerogēnas) vielas saturošus produktus (mazgājamos līdzekļus, kosmētiku, sadzīves ķīmiju uc.), toksiski izgarojumi gaisā ir visapkārt mums – no mēbelēm, krāsām, gultas matračiem, paklājiem, birojos, mājās vai lielveikalos, bet kad veselība pagalam, mēs vainojam gēnus.

• Mēs regulāri indējam sevi ar alkoholu, nikotīnu, narkotiskām vielām, bet kad mēs paliekam slimi, mēs vainojam gēnus.

Vecs angļu sakāmvārds saka: „Ja vienīgais darbarīks tavā rīcībā ir āmurs, tad jebkas sāk izskatīties pēc naglas.” Aptaukošanās? Neuztraucies par saviem ēšanas paradumiem. Tikai pagaidi, mēs atradīsim gēnu, ko pie tā vainot! Vēzis? Nešausti sevi ar jautājumiem par savu dzīves veidu, mēs atradīsim konkrēto gēnu, kas to izraisīja! Bērnam grūtības mācībās? Arī te noteikti jābūt kādam gēnam!

Pirms tika atklāta Helicobacter pylori, mediķi runāja par gēnu, kas izraisa kuņģa čūlu, gastrītu, kuņģa vēzi. Kad H.pylori tika atklāta un tika pierādīts, ka tā ir atbildīga par kuņģa čūlu, gastrītu, kuņģa vēzi, neviens vairs nerunāja par gēniem šo veselības problēmu sakarā, jo īstais cēlonis bija noskaidrots. Šis piemērs parāda, cik viegli ir uzvelt vainu gēniem, lai aizpildītu zināšanu trūkumu.

Ir ļoti ērti un vienkārši aizbildināties ar gēniem. Tas ir kaut kas, ar ko mēs esam piedzimuši, un ar ko mēs neko nevaram padarīt. Vai nebūtu jauki, ja nevajadzētu uztraukties par to, ko ēdam, apkārtējo vidi vai dzīvesveidu? Vai tas nebūtu ļoti jauki - uzlikt visu atbildību par mūsu veselības stāvokli gēniem? Laimīgā kārtā, dzīve nav tik vienkārša!

Protams, ir daudz patiesi ģenētisku slimību kā fenilketonūrija (traucēts aminoskābes fenilalanīna metabolisms), hemofīlija (asins recēšanas traucējumi) un citas, kur defektīvie gēni ir atrasti. Tomēr šīs slimības ir ļoti retas, un tās neapdraud pasauli ar epidēmisku apmēru. Īstā problēma mūsdienu pasaulē ir vēža, sirds slimību, autoimūno slimību, psihisko slimību, liekā svara, diabēta, un daudzu citu slimību epidēmija, pie kam cilvēku saslimstība ar šīm slimībām aug ļoti strauji. Neskatoties uz naudas resursiem, kas tiek atvēlēti pētniecībai, nevienai no šīm slimībām vēl nav atrasts skaidrs ģenētisks iemesls. Jo vairāk slimību ģenētiskie iemesli tiek pētīti, jo vairāk paliek skaidrs, cik neskaidrs tas viss ir. Tagad jau runā par predispozīciju jeb noslieci uz vienu vai otru slimību. Bet nosliece var veidoties no desmitu un simtu gēnu kombinācijas, un neviens nezin, no kādiem gēniem un tieši kādā kombinācijā.

Bet ko mēs zinām – lai ģenētiska nosliece varētu sākt materializēties par slimību, ir jāizpildās kādiem vides apstākļiem jeb, citiem vārdiem, nozīme ir tam, kas notiek ar mums pēc tam, kad esam ieņemti (un saņēmuši mantojumā savu gēnu komplektu). Un diētai ir milzu ietekme uz mūsu vidi. Pētījumi ar identiskajiem dvīņiem (tātad vienādiem gēniem) parāda, ka, viņus izšķirot pietiekami agri un ļaujot dzīvot atšķirīgos apstākļos (diēta, dzīvesstils, vide), viņiem nebūt neattīstās tās pašas slimības. Pat šizofrēnija, kas skaitās ģenētiska slimība, 50-60 % gadījumu attīstās tikai vienam no dvīņiem. Ir pierādīts, ka ķīnieši, kas dzimuši un auguši rietumos, ir tikpat gari kā rietumnieki. Tas nozīmē, ka rietumnieciskā diēta ir daudz nozīmīgāks faktors par gēniem. Tāpat pētījumi pierāda, ka mātes diēta grūtniecības laikā ir izšķirošais faktors, kas ietekmē mazuļa gēnus (no šejienes arī ieteikumi māmiņām, kas būtu jāēd, viena vai otra dzimuma mazuli vēloties).

Lai gēns kļūtu aktīvs, tam nepieciešami noteikti apstākļi, lai tas izpaustos. Visas dzīves garumā mūsu diētai ir milzu ietekme uz gēnu izpausmēm jeb citiem vārdiem – tas ko mēs ēdam, maina mūsu gēnus. Tad kas ir ola un kas vista – vides faktori vai gēni?

Vide – tas, ko ēdam, dzīvesveids, piesārņojums, stress, infekcijas utt., - tam visam ir būtiska ietekme uz to, kā veidosies bērna veselība pēc viņa ieņemšanas. Tieši vide ietekmēs lielu daļu viņa gēnu. Viss, ko zinātne līdz šim ir atklājusi par gēniem, mums nav praktiski izmantojams, citiem vārdiem, mēs neko tieši nevaram ar gēniem darīt. Taču mēs varam darīt ļoti daudz, iedarbojoties uz apkārtējo vidi. Mainot ēšanas paradumus, dzīvesveidu, samazinot lietoto toksisko vielu daudzumu ikdienā (mazgājamie līdzekļi, gaisa atsvaidzinātāji, kosmētika u.c.), mēs varam iedarboties uz bērna ģenētisko noslieci uz vienu vai otru slimību un radīt situāciju, ka šie gēni paliek neaktīvi un neprogresēt slimībā. Tādējādi ar pareizu diētu mēs varam iedarboties uz gēniem un uzlabot saņemto ģenētisko mantojumu.

Cits aspekts, kas tiek minēts, runājot par GAPS ietverošajām slimībām (autisms, šizofrēnija, ADD uc.), ir ģimenes vēsture. Parasti saka, ka, ja vecvecākiem vai vecākiem ir bijusi kāda autoimūnā saslimšana (piemēram, astma, artrīts utml.) un gremošanas sistēmas problēmas, tad bērns manto šādu gēnu disbalansu, un ir liela iespēja, ka agrāk vai vēlāk var attīstīties, piemēram, autisms. Taču šādu apsvērumu gadījumā netiek ņemti vērā daži citi svarīgi faktori.

Pats svarīgākais no tiem -  zarnu mikrofloras nozīme. Zarnu mikroflora (100 triljoni jeb 2 kg zarnā dzīvojošās baktērijas) ir unikāla katram cilvēkam, un mazulis to iegūst no mātes dzemdību laikā. Tagad iedomāsimies rietumu pasaulei visai tipisku situāciju/ģimeni, kad autiska bērna vecmāmiņa, kam pašai nav bijusi normāla, veselīga zarnu mikroflora, iespējams, pāris antibiotiku kursu dēļ (kā rezultātā viņai bija, piemēram, reimatoīdais artrīts) nodeva šo savu zarnu mikrofloru savai meitai – nākamā autiskā bērna mātei. Vecmāmiņa, visticamāk, nebaroja savu meitu ar krūti, jo pagājušā gadsimta 60-70-os gados kļuva moderni dot mazulim piena maisījumu un barošana ar krūti vairs nebija modē. Tāpēc meitas zarnu mikrofloras veselība tikai pasliktinājās, kā rezultātā meitai attīstījās astma, ekzēma un/vai gremošanas problēmas. Kopš 1950-60-os sāka intensīvi lietot antibiotikas, tās turpmāk tika izrakstītas teju katram klepum un iesnām. Tas pasliktināja zarnu mikrofloru vēl tālāk. Situāciju vēl bēdīgāku padarīja kontraceptīvās hormonu tabletes, kas tika rutīnas veidā ieteiktas sievietēm 1980-90-os gados, un tās tika lietotas pat vairākus gadus pirms bērniņa ieņemšanas. Hormonu tabletēm ir iznīcinoša ietekme uz zarnu mikrofloru. Tā visa rezultātā meitas zarnu mikroflora bija tālu no ideāla, līdz visbeidzot viņa dod dzīvību savam bērnam, kura zarnās dzīvojošās baktērijas vairs nespēj nodrošināt organisma homeostāzi jeb veselību. Pieliksim šim visam vēl klāt piena maisījumu vai lielo daudzumu rūpnieciski pārstrādās pārtikas, pilnas ar ķīmiskām piedevām, ko mazais ikdienā lieto uzturā, antibiotikas un vakcīnas, un tad nav jābrīnās, ka zarnās pārsvarā dominē organismam nelabvēlīgās baktērijas, kas piesārņo organismu un smadzenes ar toksīniem, un tā visa iznākums  - autisms. Tāpēc, pirms novelt visu  vainu uz mantotiem gēniem, neaizmirsīsim, cik svarīga loma ir cilvēka zarnu mikroflorai, ko, diemžēl, paši esam sabojājuši  vairāku paaudžu garumā.

Nevar noliegt, ka ir iespējama kāda nespecifiska ģenētiska nosliece uz autismu, šizofrēniju vai citu GAPS saslimšanu. Un ir ticams, ka šī ģenētiskā nosliece ir šodien plaši izplatīta un ka mūsdienu vides faktori veicina tās materializēšanos slimībās daudz vairāk nekā pirms 100 gadiem, kad vide bija pavisam cita.  100 Gadus atpakaļ cilvēkiem vajadzēja būt tikpat izteiktai ģenētiskai nosliecei, taču tā neizpaudās aktīvi, jo nebija to veicinoši ārējās vides faktori – pārtika bija daudz dabīgāka, mazāk piesārņojuma, mazāk stresa, nebija vakcīnu, antibiotiku, hormonu preparātu un citu zāļu, kodolpiesārņojuma utt. Tāpēc 100 gadus atpakaļ vairums ārstu savā praksē nekad neredzēja autismu. Šodien mums ir autisma epidēmija. Tas nav iespējams, ka tikai gēnu dēļ 100 gados no atsevišķiem retiem gadījumiem mēs esam nonākuši līdz autisma epidēmijai. Šī epidēmija ir viennozīmīgi radusies vides faktoru rezultātā, par ko jau runājām - moderno laiku diēta, dzīvesstils, vakcīnas, zāles un piesārņojums.

Tā vietā lai gaustos par gēniem, ar ko mēs neko nevaram iesākt, secinājums patiesībā ir ļoti pozitīvs, jo ir tik daudz, ko mēs varam darīt, lai mainītu vidi un tā palīdzētu saviem  bērniem. Un tās ģimenes, kuras to ir iesākušas, zin, ka šis ir ceļš bērnu veselības uzlabošanas virzienā.

Silvija Ābele, GAPS konsultante un CEASE terapeite, Lic.I.S.H., CGP, Dr Chem, MNHL

Rakstam izmantoti šādi materiāli:

• Īsināta, tulkota un pārstāstīta nodaļa Genetics no grāmatas Gut and Psychology Syndrome: Natural Treatment for Autism, ADD/ADHD, Dyslexia, Dyspraxia, Depression, Schizophrenia, Dr Natasha Campbell-McBride, 2010
  
• A special interview with Dr Natasha Campbell-McBride by Dr Mercola, July 31, 2011, http://articles.mercola.com/sites/articles/archive/2011/06/25/dr-natasha-campbell-mcbride-on-gaps-nutritional-program.aspx